Šobrīd Kolkas Lībiešu saieta namā apskatāma krāšņa cimdu izstāde, kas ieinteresē arī ārzemju tūristus, bet tikmēr to adītājas jau ķērušās pie jauna projekta un izaicinājuma – uzadīt zeķes ar iepriekš nepublicētiem lībiešu zeķu rakstiem. Turklāt lībiešu košums ceļos arī pa pasauli, jo reizē ar zeķēm taps īpašas pastkartes ar shematisku rakstu attēliem.
Ir darba dienas vakars Kolkā. Ap 20 adītāju kopā ar mākslas studijas „Irbi” vadītāju Baibu Pilāni sasēdušas ap ekrānu un attēlos no muzeju krājumiem pārliecinās par lībiešu zeķu krāsu košumu un rakstu interesantumu. “Arī ļoti interesantus papēžus atradām. Tādus, kas ir igauņiem tuvāki, ne latviešiem, un tīri tehniskā ziņā adītājam ir ļoti interesanti,” stāsta Tautas lietišķās mākslas studijas „Irbi” vadītāja Baiba Pilāne.
Pēc brīža jau adītājas pašas ķeras pie adatām un šīs reizes uzdevums ir iemācīties specifiskus lībiešu zeķu valnīšus un mazliet citādāku noraukumu. “Interesanti ir tas, ka jāada ar apaļajām adatām, jo es esmu pieradusi ar četrām. Sākumā diezgan piņķerīgi gāja, bet rakstiņš veidojas interesants,” dalās meistarklases dalībniece Ligita Damberga. Līdzīgi domā arī citas dalībnieces. “Pats tu vari lasīt un vari mēģināt, bet, ja tev meistars parāda, protams, ka tas ir citādāk,” teic meistarklases dalībniece Gunta Abaja.
Šī ir trešā no piecām meistarklasēm. Adīšanas rokraksts katrai savs un, pat strādājot ar vienādām dzijām, krāsām un rakstiem, rezultāts atšķirsies. Taču galvenais esot nevis jaunu prasmju apguve, bet vakarēšana kā senos laikos. “Kādreiz sievas sanāca ziemas vakaros pie kādas lielākas meistarienes un adīja kopā, mācījās kaut ko jaunu,” stāsta biedrības “Košrags” valdes locekle Signe Dišlere.
“Man ļoti patīk! Man tik ļoti patīk! Es vienkārši pašmācības ceļā adu zeķes, un es adu ne ar tautiskiem rakstiem, bet ar puķēm. Un man ļoti patīk, ka šeit es uzzinu dažādus knifus, kas man vispār prātā nebija ienācis, ka kaut ko tādu var,” priecājas Ligita Damberga. Cik adītāju, tik adīšanas veidu. “Man patiesībā interesē modernā adīšana ar dažiem lībiešu elementiem. Mājās man ir kiosks, kur es tirgoju zeķes. Tagad man ir lībiešu krāsās un nu būs arī ar lībiešu rakstiem ko notirgot. Tā tāda mazliet arī eksotika. Tas piesaista, un ir arī ar cilvēkiem, par ko parunāt,” stāsta Signe Dišlere.
Pērn adītājas apguvušas rakstus lībiešu cimdos, kas rezultējies bagātīgā izstādē kopā ar Rīgas kolēģu darbiem. Arī pēc zeķu meistarklasēm un kopīgās vakarēšanas sāksies gatavošanās izstādei – katrai savā tempā un jaudā. “Neskatoties uz to, ka šajā pusē ir tādi ziemeļnieki un nav tādi cilvēki kā Latgalē, adītājas ir ļoti, ļoti atsaucīgas un ieinteresētas. Mūsu ir daudz, un, man liekas, ka katru reizi paliekam mazliet vairāk,” teic Baiba Pilāne.
Ja kādam saglabājušies seno ziemeļkurzemnieku cimdi vai to fragmenti, adītājas aicina ar tiem dalīties un iedrošina par kožu nedarbiem nesatraukties. Viņas vēlas kultūrvēstures mantojumu iemūžināt digitalizēšanai, lai saglabātu nākamajām paaudzēm. “Es saprotu, ka šobrīd vairs nebūs no pirmskara laikiem, tie jau visi ir atrasti, bet 70tie, 80tie gadi, tā jau arī ir vēsture. Tas jau ir 50 gadus atpakaļ! Tad arī kaut kas interesants bija. Un vajag godā celt un atdot kādam, kas saprot, kas tas tāds ir,” tā Baiba Pilāne.
Jau daļa cimdu rakstu pārtapušas pastkartēs, un tāds plāns arī zeķēm – lai lībiešu raksti ietu tautās.
