Tā kā 5. aprīļa «Talsu Vēstīs» kolēģis rubrikā «Atpakaļ laikā» bija izvēlējies ievietot manu pirms gadiem divdesmit tapušo publikāciju par to, ka mājup no Holandes ar uzvaru atgriezušies jaunie Talsu hokejisti, turklāt nosaucis mani par «labi zināmu hokeja fani», man ir gluži vai pienākums atgādināt, ka šodien, 10. maijā, sākas Pasaules čempionāts hokejā.
Neticas, ka būs apritējis jau gads kopš vēsturiskā panākuma, kad Latvijas hokeja izlase no iepriekšējā čempionāta, kas notika Somijā, atgriezās mājās ar bronzas medaļām. Joprojām telefonā laiku pa laikam iemetu skatienu videokadros, kas uzņemti mūsu hokejistu sagaidīšanas laikā pie Brīvības pieminekļa. Un joprojām atceros to vienotības izjūtu, kas pārņēma, tūkstošiem līdzjutēju pūlim vienojoties ovācijās, skandējot «Latvija, Latvija!» un dziedot līdzi «Bermudu Divstūrim» — «sarkanbaltsarkanais mastā plīvo, redzi — te letiņi, nav tiem līdzīgo»…
Lai gan skaitliski esot krietni mazākā sastāvā, bet tāpat vienotības izjūta pārņēma, kopā ar saviem novadniekiem 30. aprīlī piedaloties protesta braucienā pa nožēlojamā stāvoklī esošo ceļa posmu virzienā «Roja—Valdemārpils». Nezinu, kā tur būs no tautas mutes Dieva ausī, bet zināma cerība tomēr ir, ka valdībā kāds vismaz mūs sadzirdēja. Nebūs taču Rojas Zilais cerību sivēns par velti nolikts protesta braucēju kolonnas priekšgalā! Un, nē — ar to neies cauri, ka kārtējo pavasari vēl desmit gadus uz priekšu tikai pielāpīs bedrītes, kā tas tieši pašlaik arī tiek darīts! Valdemārpils—Ārlavas posmā spēkratu vadītājiem atkal jāuzmanās no sīkajiem akmentiņiem, kas sabērti bedrēs, tādēļ, lai pasaudzētu savu un pretimbraucēju transporta līdzekli, ieteicams ievērot uzradušos ātruma ierobežojuma ceļazīmi: 70. Lai gan pirms tam, starp bedrēm lavierējot, jau arī daudz ātrāk braukt nebija ieteicams. Pagaidām lai vēl lāpa, skaidrs, ka ne jau nedēļu pēc protesta brauciena uz ceļa gluži kā no gaisa nokritīs un noklāsies jauns asfalts. Laikam jau vispirms nāksies atkal kārtējo projektu taisīt. Bet tiem tur augšā, kas var izvēlēties pārvietoties tikai pa gludām šosejām, vajadzētu sarosīties savos lēmumos kaut ko mainīt un saprast, ka protesta brauciens bija tikai pirmais solis, mudinot nolāpīto ceļu steidzami sakārtot, kad braucēju pacietības mērs bijis pilns.
Rakstot šīs rindas, latviešu kārtējā cerība Dons vēl tikai gatavojas pusfinālā kāpt uz Eirovīzijas skatuves, un nav vēl zināms, vai beidzot Latvijai pēc neomulīgi ieilgušā pārtraukuma būs lemts atgriezties Eirovīzijas finālā. Kad šo lasīsiet, tas jau būs skaidrs, bet pašlaik varu tikai novēlēt Donam veiksmi sacensībā ar daudziem, manuprāt, krietni zemākas kvalitātes priekšnesumiem un, maigi izsakoties, visai dīvaina izskata skatuves māksliniekiem.
Savukārt rīt, 11. maijā, veiksme jānovēl Latvijas hokeja izlasei, kad pirmajā spēlē tai būs jāstājas pretī Polijas komandai. Ceru un ticu, ka iznākums mūs iepriecēs. Bet svētdien, 12. maijā, spēlē ar Franciju mūsu hokejistiem vienkārši ir pienākums uzvarēt, ja vien viņi nevēlas Mātes dienā sarūgtināt savas mammas, kurām Latvijas izlases uzvara būs pati labākā dāvana svētku dienā.
#SIF_MAF2023
