Zinta Dreimane par mīlestību pret Balgali un ikdienas mazajiem svētkiem

Zinta Dreimane par mīlestību pret Balgali un ikdienas mazajiem svētkiem

Šopavasar Zinta Dreimane Balgalē organizēja pirmo Roņu un pingvīnu festivālu. Viņa teic, ka ziemas peldētāji ir īpaša suga, kas vienmēr ir smaidīgi ar mirdzošām acīm. Un šķiet, ka tieši tāda ir arī pati Zinta — dzīvesprieks un enerģija no viņas burtiski dzirkstī, un ir skaidrs, ka ģimenei un Balgalei viņas sirdī ir ļoti būtiska vieta.

Zintas ģimene Balgales pagastā iesakņojusies jau septītajā paaudzē, un no mazotnes viņai iemācīts, ka ģimenei jāturas kopā. «Arī Durs-upes pamatskolas skolotājām bija svarīgi mums iemācīt, ka sava dzimtā vieta ir jāgodā. Un man patiešām šķiet, ka nekur nav tik skaisti saulrieti un tik košas pieneņu pļavas kā Balgalē. Pat mūsu Edvards Strazdiņš par Dursupes laukiem dzied visskaistākās kantrī dziesmas,» saka Zinta. «Studiju laikā mēs ar vīru piecus gadus dzīvojām Rīgā, bet ne reizi brīvdienas nepavadījām pilsētā, un nekad Rīgas dzīvokli neesam saukuši par mājām. Man ir ļoti liels prieks un lepnums par to, ka Balgalē atgriežas arī mani skolas biedri — katrs ar saviem plāniem. Un īpaši vēlos paslavēt savus klases puišus, kuri nu ir apņēmuši sieviņas un atgriežas Balgalē. Vienam ir savs galdniecības bizness, vairāki ir nopirkuši īpašumus un šobrīd tos atjauno, un ir tādi, kuri ceļ mājas no jauna. Ļoti liels prieks, ka šeit būs bērni, visi dziedās un dejos…»

Zinta un Kārlis saviem trim bērniem vēlas iemācīt, ka jākrāj nevis lietas, bet kopīgas emocijas. /Foto: Personiskais arhīvs/


Zinta ir Balgales sporta un brīvā laika pavadīšanas centra vadītāja. Jautājot, kā izvēlējusies karjeras virzienu, viņa atzīst, ka jau bērnībā mamma rūpējās, lai Zintas, viņas māsas un brāļu brīvais laiks būtu piepildīts saturīgi gan ar dziedāšanas, gan deju un sporta nodarbībām. Studēt viņa izvēlējās Ekonomikas un Kultūras augstskolā, un Zinta atceras, ka jau tolaik viņai gribējies organizēt teātra braucienus māsīcām un brālēniem vai brīvajās nedēļas nogalēs vecākus aizvest uz koncertiem. «Es sapratu, ka man sagādā prieku un gandarījumu, redzot, kā viņiem tā ir iespēja izrauties no ikdienas un tas sagādā prieku un jaunas emocijas,» saka Zinta. Kad 2014. gadā Balgalē tika uzcelts sporta centrs un izsludināta vakance centra vadītāja amatam, Zintai tā šķita brīnišķīga iespēja, lai no Rīgas atgrieztos laukos.

Balgale ciena un atbalsta savējos

«Katram cilvēkam ir vajadzīgs atelpas brīdis un gūt jaunas emocijas. Svarīgi iziet cilvēkos un apmainīties pieredzē, saņemt prieku no satikšanās reizēm,» par savu darbu un prieka sniegšanu cilvēkiem stāsta Brīvā laika pavadīšanas centra vadītāja. «Balgalē cilvēki vienmēr ir gatavi pamēģināt ko jaunu. Esmu piedāvājusi, piemēram, jogas retrītus, tikšanos ar grāmatas autoriem vai mākslas plenērus, un tie vienmēr ir apmeklēti. Ļoti liels prieks ir par jaunajām ģimenēm un māmiņām, kuras aktīvi iesaistās dažādās aktivitātēs. Man prieks ir par katru, kurš nāk aprunāties, pastāsta, kas viņam paticis un kas ne, ko viņi gribētu redzēt un izmēģināt. Iespēju robežās es to cenšos viņiem arī piedāvāt.» Zinta novērojusi, ka Balgales ļaudis ciena un atbalsta savējos. Piemēram, režisoru Reini Boteru, kurš atveda parādīt savas teātra trupas «Kvadrifrons» izrādi. Tāpat Lindu Grīnbergu, kura strādā Raiņa un Aspazijas muzejā un uz savu dzimto vietu atveda izstādi «Aspazija. Vētra». Un, protams, spēkavīru Daini Zāģeri, kurš vasarā Balgalei piedāvāja galvaspilsētā tik populāro treniņu programmu «Dod iekšā».

«Savu spēku noteikti rodu ģimenē, mani iedvesmo draugi, kā arī darbs un daba.»

Zinta Dreimane.

«Spīganu» rituāls uzlādē visai nedēļai

Bet, lai prieku un emocijas sniegtu citiem, cilvēkam pašam jābūt piepildītam. Zintas mazie svētki ir viņas tikšanās ar draudzenēm, ko pašas dēvē par slepeno biedrību «Spīganas». «Mums ir savi pirts rituāli, mēs dodamies peldēt agri no rīta, kad saule lec, — tas ir rituāls, kas uzlādē visai nedēļai. Process ir īpašs ar to, ka, ieejot ledus aukstā ūdenī, vienlaicīgi vari gan izlādēties, gan uzlādēties. Tu iznāc ārā smaidīgs un laimīgs, un vari tālāk dalīties ar pārējiem,» saka Zinta. Viņas organizētajā Roņu un pingvīnu festivālā ar ukraiņu boršča vārīšanu piedalījās arī ukraiņu meitenes, kuras šobrīd apmetušās Balgalē, un pēc festivāla viņas atzina, ka, lai gan mazliet baidās, tomēr arī pašas vēlas izmēģināt ziemas peldes. «Viņas teica, ka nesaprot, kā cilvēki var būt tik laimīgi, jo viņiem burtiski acis mirdz. Un tā mēs nākamajā pēcpusdienā ar ukrainietēm braucām peldēties. Tās emocijas nevar aprakstīt — tas bija kolosāli!»

Augstpapēžu kurpes nomaina botiņas

«Katra diena man ir kā svētki,» dzirkstoši saka Zinta. «Man ļoti patīk tādas spontānas idejas, piemēram, no rīta pamostos un vīram piedāvāju, varbūt vakarā varam aizbraukt uz teātri. Tad viņš zvana savai mammai un sarunā, kurš pieskatīs bērnus, un mēs dodamies uz teātri un baudām vakaru divatā. Tās ir ļoti īpašas reizes. Arī darbs man ir svētki, man patīk uz šejieni nākt un satikt visus savus kolēģus. Tāpat arī kora mēģinājumi, kad mēs visas dāmas sanākam kopā, izsmejamies, izdziedamies… Piektdienu vakari mums vispār ir «ballīšu» vakari — tie mums ir fiziskās sagatavotības treniņi. Agrāk varbūt piektdienas vakarus sagaidījām ar šampanieša glāzi vai bijām kādā ballītē ar augstpapēžu kurpēm kājās, bet tagad esam ar ūdens pudeli padusē un botiņām kājās. Tā var atjaunot enerģijas resursus, un tie man patiešām ir svētki. Tāpat kā, piemēram, «tusiņš» ar bērniem šķūnītī, kad mēs visi kopīgi krāmējam malku.»

«Es ļoti augstu vērtēju un cienu cilvēkus, ar kuriem strādāju kopā. Gribu sasniegt savu nosprausto mērķi un zinu, ka viena to neizdarīšu,» atzīst Balgales sporta un brīvā laika pavadīšanas centra vadītāja Zinta Dreimane. Attēlā Zinta ar kolēģiem Putnu pašvaldību salidojumā Balgalē. /Foto: Personiskais arhīvs/

«Es uz visu cenšos skatīties pozitīvi,

saglabāt vēsu prātu. Zinu, ja pati šobrīd nevaru lietas salikt pa plauktiņiem, tad to izdarīs laiks. Un gala rezultātā būšu ieguvēja, jo es kaut ko jaunu būšu iemācījusies. Jau bērnībā mums vecāki mācīja: katrs ir savas laimes kalējs, un nav ko sūdzēties — jāpriecājas par to, kas ir. Arī «Spīganām» ir tāds nosacījums, ka mēs nesūdzamies, nerunājam par darbu, bet apmaināmies ar kādām jaunām receptēm, grāmatām, vērtīgām atziņām. Tas mani uzlādē.


Savu spēku noteikti rodu ģimenē, mani iedvesmo draugi, kā arī darbs un daba. Mēs katru brīvu brīdi, īpaši ziemas sezonā, dodamies dabā, ejam pārgājienos. Kad vīrs pievienojas peldēšanā, tās ir ļoti īpašas reizes. Man patīk arī braukt ar riteni, bet neesmu tāds cilvēks, kas to dara vienatnē, — man vajag bariņu riņķī,» atklāj Zinta. «Es pasniedzu arī tautasdejas bērnudārzā, un arī tas mani vienmēr uzlādē. Tagad mēs gatavojamies, un mūsu bērniem būs pašiem savi dziesmu un deju svētki.»

Neviens nevar iemācīt dzīvot laimīgi

Zinta un viņas vīrs Kārlis ir vecāki trim bērniem. Meitiņai Emīlijai ir seši gadi, dēlam Rūdolfam nupat palika četri, bet Reinis tūlīt kļūs par divgadnieku. «Es noteikti viņiem gribētu iemācīt, ka dzīvē pats svarīgākais ir ģimenes vērtības. Gribu nodot tālāk mūsu tradīcijas un parādīt, ka neviens nevar iemācīt dzīvot laimīgi — katram pašam ir jāsaprot, kas viņu dara laimīgu. Mēs ar vīru cenšamies paši un gribam arī bērnos ieaudzināt, ka jākrāj nevis lietas, bet emocijas, atmiņas, piedzīvojumi un ceļojumi, jo to mums neviens nevarēs atņemt. Un tās ir īstās dzīves vērtības. Mēs esam vieni no tiem, kuri attīsta visus savus fotomirkļus un tumšos ziemas vakaros kavējamies atmiņās.» Zinta ļoti vēlas pieminēt arī vīra dāvanu kāzu jubilejā — telti un ceļojumu aprīkojumu, kas ģimenei ļaus doties dabā, apceļot Latviju, pavadīt naktis teltī pie ugunskura. «To gaidu ar lielu nepacietību! Mēs gribam bērniem iemācīt mīlestību pret dabu. Tur vari nomierināties un vienlaicīgi uzlādēties, rast mieru un prieku.»

Mīlestība ar bērniem tikai vairojas

sam liela ģimene. Arī vīrs ir no lielas ģimenes, un mums ir līdzīga prioritāšu sistēma — ģimene ir vissvarīgākā. Un mēs zinājām, ka arī paši gribam lielu ģimeni. Atceros, kad mums jau bija Emīlija un es gaidīju dēlu, domāju, kā es savu mīlestību un uzmanību varēšu dalīt ar vēl otru bērniņu. Bet ātri nāca atklāsme — mēs jau mīlestību nedalām, bet tā ar bērniem vairojas.»

Mēs ar vīru cenšamies paši un gribam arī bērnos ieaudzināt, ka jākrāj nevis lietas, bet emocijas, atmiņas, piedzīvojumi un ceļojumi, jo to mums neviens nevarēs atņemt. Un tās ir īstās dzīves vērtības.

Ar lielu mīlestību Zinta piemin arī savus vecākus, kuri palīdz gan bērnu pieskatīšanā, gan palīdzēja īstenot sapni par māju. «Jau studiju laikā mēs ar Kārli Rīgā staigājām pa privātmāju rajonu, skatījāmies uz māju projektiem un sapņojām, ka mums arī laukos būs sava māja. Atceros, vecvecāki bērnībā stāstīja: katrai latviešu ģimenei ir jābūt kādam nelielam zemes stūrītim, ko iekopt un saukt par savām mājām.


Tētis mūs iedrošināja ķerties vērsim pie ragiem. Pateicoties viņa padomiem, pieredzei un tehniskajai bāzei, brāļu palīdzībai, vīra neatlaidībai un darba spējām — sapnis kļuva par īstenību. No vecākiem mums ir tas dzinējspēks, apziņa, ka nevar stāvēt uz vietas un visu laiku ir jābūt kādam mērķim.»

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.