Austrāliete Ivonna Hamiltone ir cieši apņēmusies atminēt mīklu, vai Arvīds Blūmentāls patiešām ir viņas tēvs. Acis mirdz, un ticība ir nešaubīga, juridiskie pierādījumi latviskos gēnus apstiprina par 90 procentiem, un adopcijas dokumentos atslepenotais Arvīda Blūmentāla vārds arī nav vis kāds Jānis Kalniņš vai Andris Bērziņš, kuri bezmaz uz katriem desmit vīriešiem mēdz būt pa vienam.
11. aprīlī notika mūsu satikšanās. Kajs un Ivonna Hamiltoni no Klīvlendas bija atbraukuši uz Dundagu.
Ar Austrālijas latviešu organizāciju starpniecību atrasto ceļvedi un reizē tulku Lauri Olupu kā vidutāju, jo es diemžēl angliski ne mū, ne mē. Par mani jau bija bildusi turpat Klīvlendā dzīvojošā latviete Ināra Strunga, kas pašreiz angļu valodā raksta grāmatu par Arvīdu Blūmentālu un kurai esmu centusies palīdzēt ar kādām ziņām par Arvīdu. Gunārs Laicāns Laurim bija iedevis manu telefona numuru, un tā nu mēs ar Daini Kārkluvalku, kurš tāpat jau gadus 30 zina stāstu par manu eksotisko kaimiņzēnu Būdenu Arvīdu, tālajiem ciemiņiem pie Dundagas pils bijām jau priekšā.
Tā bija pārsteidzoša tikšanās. Arvīdam ir meita!
Vai patiešām?! Skatos Ivonnai acīs, un tik ļoti gribas viņas pārliecību atbalstīt. Vai arī tu, Arvīd, jau 15 gadus Kūberpedijas smiltājā dusot, apjaut, kāds brīnums ir noticis? Reiz telefonsarunā teici, ka tavi pelni Būdenu laukos būšot jāizkaisa man un brāļa Edgara meitām Verai un Dainai, jo, ka Tev būtu paša bērni, neesot zināms, neviens neesot pieteicies. Mums ar Dainu un Veru šo vēlējumu nebija lemts izpildīt, jo līdz Būdeniem netiki, uz mūžmūžiem paliki tuksnesī pie saviem opāliem. Bet tev nu ir meita, turklāt divi mazdēli arī! Mudīgi, lūdzu, griezies kapā uz otriem sāniem!
Ivonnas mamma
vāciete Rute Hercoga (1928—2011) par meitas tēvu nebija bildusi ne vārda. Tā teikt, bija vientuļā māte, un viss… Vēlāk apprecējās, Ivonna tika pie brāļiem, patēvs, pēc tautības čehs, viņu adoptēja, bija pret meitu ļoti labs. Mamma teikusi: «Tev taču tēvs ir, ko tu vēl prasi…» Klusējusi līdz galam. Kaut kad vien brāļi it kā dzirdējuši viņu pieminam latvieti.
Ivonna ir dzimusi 1954. gadā. Arvīds Blūmentāls, ar sērkociņiem mītnes zemi izlozēdams, uz Austrāliju aizbrauca 1951. gadā. Mācījās par krāsotāju, pļāva cukurniedres, darīja vēl visu ko citu, bet īsti iedzīvoties nekādi nevarēja. Līdz sākās krokodilu medīšanas azarts. Bet tas bija vēlāk. Ivonna, cilvēkbērns ar lielo noslēpumu, jau bija šai-saulē. Tagad Ivonnai ir 68, un viņa ļoti, ļoti grib noslēpumu atminēt, šo vēlēšanos atbalstījis arī vīrs, un abi nolēmuši, ka jābrauc uz Latviju. Arvīds Blūmentāls vienmēr lepojās, ka ir Latvijas dēls. Kādā vēstulē viņš rakstīja: «Es meklēju sev jaunas mājas, tomēr nekur tādas vietas kā tēva mājas nav.» Un Ivonna nu ļoti gribēja šo vietu redzēt.
Pusotru stundu garā saruna
Dundagas tūrisma un informācijas centrā bija ļoti piesātināta. Tik daudz abpusēju jautājumu un atbilžu, spraigi tulkojumi pa vidu. Pils muzejā ir iekārtota Arvīda Blūmentāla piemiņas telpa. Ivonna ilgi, ilgi skatījās uz dabīgā izmērā palielināto fotoattēlu, kur Arvīds sēž savā Krokodilu alā, vērīgi pētīja man rakstītajās vēstulēs redzamo rokrakstu. Pa ceļam uz «Būdeniem» brīdi piestājam Kubalu skolas muzejā, ar ko ciemiņus iepazīstināja tā vadītājs Mārcis Tālbergs. Sofija Dravniece, kas bija skolotāja Dinsberga skolā un labi zināja visus trīs Būdenu dēlus, kad ar mammu bijām ciemos viņas simtgadē, to laiku atcerēdamās, teica, ka Arvīds jau puikas gados bijis no citiem atšķirīgs, — ļoti daudz lasījis, rakstījis interesantus domrakstus, bijis talants zīmēšanā un rokdarbos.
«Būdenu» mājvietu
knapi varu apjaust pat es, kas bērnībā dzīvojusi turpat tuvajās kaimiņmājās «Zelmeņos». Un arī toreiz tās jau vairs nebija Arvīdlaika tēvmājas, kādas viņa atmiņā bija palikušas uz mūžu. Saimnieki Jūliņa ar Gustu un jaunākais dēls Edgars bija projām izsūtījumā Sibīrijā, «Būdenos» dzīvoja kādas četras, piecas «Zagotskotā» (bija tāds agrīno padomjlaiku iestādījums) strādājošo ģimenes, iedzīvotāji bieži mainījās, stallī bija ferma. Kad BūdenJūliņa atgriezās no Sibīrijas (Gusts palika guļam blakus daudziem citiem latviešiem Novocaricinas kapsētā) un no Saldus puses, kur ar Edgara ģimeni bija apmetusies, atbrauca ciemos pie manas mammas «Zelmeņos», viņa slaucīja asaras par saviem «Būdeniem», kur vairs nedrīkstēja atgriezties. Tagad reiz tik varenās «Būdenu» vecsaimniecības vietā ir klajš lauks. Paldies kaimiņsaimniekam Aigaram Zadiņam no «Jaunsniķeriem», ka viņš no Arvīda brāļameitu reiz kādai zviedru firmai pārdotā īpašuma atpircis vairākus hektārus tieši ap «Būdenu» mājvietu. Atkal salikts akmens pie akmeņa vienīgās palikušās ēkas—rijas—izdrupušajā mūrī un uzklāts pagaidu jumts līdz labākiem laikiem, kad varēs darīt ko vairāk. Aizvākta nejaukā kaudze, kur vienā čupā bija sastumta visa šīs sētas godība. Stalli gan nez kāpēc melioratori bija atstājuši. Nevarēja mūrus pieveikt, vai!?
Vēl Kluču kapi,
kur dus Arvīda Blūmentāla vecvecāki vai varbūt vēl tālāki senči. Kopīga fotografēšanās pie Dundagas dīķmalas krokodila, kas 1995. gadā tika uzstādīts par godu Arvīdam Blūmentālam un visu citu Kurzemes stipro vīru, kas cīnījušies par Latvijas brīvību, piemiņai.
Ivonna un Kajs Hamiltoni Latvijā pavadīja nedēļu pirms Lieldienām, no pirmdienas līdz piektdienai. Protams, Rīgā bija ciemos arī pie Arvīda māsīcas Ausmas Bukovskas. Viņa daudz pastāstījusi tieši par Arvīda mammu Jūliju (dzimušu Freibergu, no Nevejas puses), jo ir viņas māsas Lizetes meita, un par šo dzimtu apkopojusi bezgala daudz materiālu. Piezvanīju Ausmai, kad ciemiņi jau bija ceļā atpakaļ uz Austrāliju, un viņa man teica, ka Ivonnas vaibsti patiešām atsaucot atmiņā, kāda izskatījusies Jūliņa.
Maija Brūvere
Talsos
