Pēc sarunas ar Ievu Kolosovu rodas secinājums, ka darāmā atkritumu apsaimniekošanas un vides jautājumos Latvijā ir vēl ļoti daudz. Pārmaiņas un jauni ieradumi jāievieš ne tikai katram cilvēkam savā mājsaimniecībā, bet daudz darāmā ir arī plašākā, proti, pašvaldības un valstiskā līmenī.
I. Kolosova (bijusī Lāce), kura savulaik Sabilē izveidoja Sarades namiņu, tagad nobāzējusies Liepājā, kur dzīvo kopā ar vīru Emīlu un desmit mēnešus veco meitiņu Annu. Ieva gada sākumā absolvēja Liepājas Universitāti, iegūstot maģistra grādu vides inženierijā kā ekotehnologs. Pamatu pamats studijās, kas tika apgūts, bija vides pārvaldība. Pasniedzēji bijuši lieliski, un studijas koncentrējušās uz praktisku pieeju.
— Kāpēc nolēmi studēt šajā virzienā?
— Man pieteicās meitiņa, un es sapratu, ka vides tēma un izglītība man ir un būs aktuāla, jo negribu stāvēt malā, bet gan saprast, ko varu darīt lietas labā. Pirmais pārsteigums man bija par to, ka vides izglītība nav viena no pamata funkcijām Vides ministrijai (VARAM — aut.). Tā ir deleģēta dažādiem fondiem, organizācijām u.c. Nav kopīga mehānisma, kas atbildētu par vides izglītību Latvijā. Un tā, manuprāt, ir galvenā atbilde, kāpēc mums ir tās problēmas, kas mums ir. Turklāt mums «nāk virsū» Eiropas Savienības zaļais kurss, kas ar normatīviem stingri nosaka, kas mums kā valstij ir jāizdara. Latvija gadā maksā ap 20 miljoniem eiro soda naudu par nesašķirotajiem atkritumiem. Vai tiešām nevajadzētu šos līdzekļus ieguldīt preventīvā darbā, lai līdz šādai sodu situācijai nenonāktu?
— No nākamā gada visā valstī obligāti būs jāsāk šķirot bioloģiski noārdāmos atkritumus. Cik zinu, lai gan dzīvo pilsētā, tu esi ierīkojusi sev kompostu pagalmā. Pastāsti, lūdzu, vairāk!
— Kompostu ieviesu pirms nedaudz vairāk nekā pusgada. Tas atrodas mūsu astoņu dzīvokļu dzīvojamās mājas dārzā. Jāteic, ka sākotnēji no apkārtējiem bija ļoti liela pretestība. Man teica, ka būšot žurkas, mušiņas, smaka, vārnas, kaijas utt. Nekas no tā gan nav piepildījies.
Šobrīd esmu aktīvākais komposta ikdienas lietotājs, bet beidzot man parādījušies arī domubiedri — vecāka gadagājuma kundzes, kuras tur iemet savas puķītes un dažādus dārza atkritumus. Bet ikdienas lietotāja joprojām esmu vienīgā. Es tur ievietoju visus bioloģiskos atkritumus — dažādas augļu, dārzeņu mizas, kafijas biezumus, ēdienu pārpalikumus un tamlīdzīgi. Acīmredzot pārējie mājas iedzīvotāji to vēl nav izveidojuši kā ikdienas ieradumu.
— Tas šķiet tik absurdi! Tu pati ar savu iniciatīvu un līdzekļiem esi izveidojusi šo komposta vietu, un citiem atliek tikai aiziet un izmest savus atkritumus, bet pat tad tas netiek izmantots. Kāpēc tā?
— Jā, jo mājās cilvēks nav sarūpējis trauku šiem atkritumiem un ieviesis šo ieradumu. Iztrūkst šis posms, kas ir ļoti izšķirošs. Mazā dzīvoklī jau tā ir maz vietas, tāpēc ir vieglāk visus atkritumus samest vienuviet un pēc tam izmest sadzīves atkritumu konteinerī. Protams, bioloģiskie atkritumi rada sava veida neērtību, jo šis trauks mēdz nepatīkami ost un tas ir jāizmazgā. Labā ziņa ir tā, ka mums ir šķiroto atkritumu konteineri, par ko kaimiņi nobalsoja, un visi arī lietojam. Mums ir atsevišķi konteineri stiklam un plastmasai.
/Foto: Emīls Kolosovs/
No nākamā gada pašvaldībām ir jānodrošina sistemātiska bioloģisko atkritumu savākšana. Uzskatu, ka pilsētu, pagastu pārvaldes šo kompostu varētu izmantot apzaļumošanas vajadzībām. Bet absurdi, ka tas nav iestrādāts noteikumos. Komposts tiks izveidots, bet tā arī stāvēs? Tikko ziņās izskanēja informācija — ja līdz gada beigām valstī netiks ieviesta bioloģisko atkritumu savākšanas sistēma, būs jāmaksā 11 miljoni eiro soda nauda. Rodas jautājums — ja maniem trīs labākajiem pasniedzējiem un vienam uzņēmējam samaksātu vienu miljonu eiro — vai tiešām šo sistēmu nevarētu ieviest kaut vai divu nedēļu laikā? Tas ir absurds, jo jebkurš mājražotājs zina un māk ar sevi tik galā, bet nozarē joprojām nav skaidra plāna.
— Atkritumu apsaimniekošanas tarifi nemitīgi pieaug. Ko tu ieteiktu darīt iedzīvotājiem, kā samazināt savu radīto atkritumu daudzumu, lai būtu retāk jānodod atkritumi?
— Pirmkārt, ieteiktu paskatīties, cik bieži atkritumi tiek izvesti. Vai tiešām tos nepieciešams izvest tik bieži, kā līdz šim? Otrkārt, vai ir uzstādīti šķirošanas konteineri? Jo par tiem nav jāmaksā, par tiem ar dabas resursa nodokli jau ir samaksāts. Ja tie nav uzstādīti, ir jāzvana un jāprasa atkritumu apsaimniekotājam to izdarīt. Diemžēl daudzdzīvokļu māju iemītniekiem ar to iet grūti un gausi. Protams, ieviest jaunus paradumus prasa pacietību un laiku, bet tas nav neizdarāmi. Treškārt, ir jāpiedomā par ikdienas pirkumiem — tik daudzas lietas ir nopērkamas beramā veidā, bez lieka iepakojuma. Es ceru, ka «Maisiš’ vaig’?» ēra ir beigusies.
— Vai, tavuprāt, ir jāmainās paaudzēm ar jaunu domāšanu, lai situācija ar atkritumiem mainītos?
— Gan jā, gan nē, jo nāk prātā manas paaudzes cilvēki, kuri arī met kopā visus atkritumus. Viņu bērni jau to redz, un tas aiziet tālāk. Efekts drīzāk būtu no skarbiem tarifiem. Diemžēl «pātagai» ir jābūt, lai cilvēki saprastu. Atkritumu apsaimniekotājam daudz precīzāk jāstāsta par savu darbu, novērojumiem, jābūt kā sadarbības partnerim — jāiesaka, kā ietaupīt, ko uzlabot.
— Vai vides studijas tev «atvēra acis» kādos jautājumos un mainīja arī tavu ikdienu?
— Notika tas, ka izmainījām mājās visus ieradumus. Tagad mums ir vairāki atkritumu konteineri un šķirojam visu. Jūtos arī daudz atbildīgāka un piedomāju par visu, ko pirkt vai nepirkt. Tā ir arī filozofija par mantu daudzumu, vai man vajag visu to, kas man ir? Studējot nokrita «rozā brilles», kad sapratu, ka nav nevienas instances, kas domās par to, kā man labāk rīkoties ar saviem atkritumiem. Katram iedzīvotājam par to jādomā pašam, jo nav neviena, kas uz to skatās kopējā līmenī. Ļoti gribas «tīru» zemi, pārtiku, putnus, kokus — dabīgu vidi atstāt ne tikai savam mūžam, bet arī tālāk.
— Vai problēma ir arī tajā, ka iedzīvotājs domā: «Ai, ko tad es!» Neredzot to, ka katra iedzīvotāja lēmums un rīcība ir no svara.
— Šoreiz es gan negribētu apelēt pie cilvēku sirdsapziņas, bet pie lielākiem «spēlētājiem». Piemēram, likuma veidotājiem un pieņēmējiem, pašvaldībām, uzņēmumiem. Ražotāju darbības lauks, ietekme ir daudz lielāka nekā viena lauku sēta. Jā, būt ekoloģiskam ir dārgāk un ekstra, bet, ja uzņēmumi, ražojot savu produkciju, izvēlēsies dabai draudzīgākus izejmateriālus, produkcija būs «zaļāka», atspaids pēc tam dabā būs krietni lielāks. Jā, gala cena patērētājam būs lielāka, bet tas nav arguments un vairs neiztur nekādu kritiku. Kas gan mūsdienās vairs ir lēts? Tā galu galā ir ietekme uz vidi, mūsu nākotni, bērniem. Tas ir tik dīvaini — dzīvot pie Baltijas jūras, bet tajā nav zivju! Šo zivju ir tik maz un tiek zvejotas tik mazos apmēros, ka nav ikdienā nopērkamas. Tas nerada jautājumus? Cilvēki joprojām teic, ka daba ir Latvijas dārgums. Tad tādu to arī atstāsim!
— Ir cilvēki, kuri uzskata, ka vides aizstāvji pārspīlē un situācija nav tik briesmīga, kā to pasniedz.
— Jā, daudzi, runājot par vidi, mēdz «sabiezināt krāsas» un ieslīgt pārspīlējumos. Bet tas, ka sistēma ir jāsakārto valstiskā līmenī, ir fakts. Piemēram, normatīvie noteikumi paredz, ka atkritumu savākšanas procesu regulē pašvaldība. Labi, bet ko tālāk? Ja, piemēram, nav izpratnes, kā komunicēt un risināt kaut vai bioloģisko atkritumu savākšanu, ko attiecīgā novada iedzīvotājiem darīt?
— Vai man tikai tā šķiet, ka vides tēma sabiedrībā un medijos ir pieklususi?
— Šeit atgriežamies pie jautājuma — kurš rīko kampaņas? Tās pārsvarā organizē AS «Latvijas Zaļais punkts» vai SIA «Zaļā josta» un citas dabas resursu nodokļu organizācijas, nedaudzi poligoni un NVO sektors. Kādreiz bija Cūkmens, bet kas ir tagad? Tas, ka tiek rīkotas kampaņas, ir labi, bet mums trūkst regulāras, sistemātiskas informācijas nodošanas ikdienā — no skolas sola līdz ģimenes ieradumiem. Viss gan virzās uz priekšu — Latvijā ir ap 140 eko skolām, kur par šo runā. Un tā gan ir taisnība, ka mēs ļoti mīlam savu zemīti, tāpēc Dievs dod arī būt ikdienā gudriem un ar maziem solīšiem par to rūpēties pie katra ikdienas pirkuma un lēmuma!
