Praktiskais latvietis — «Upmaļu» saimnieks Andris

Praktiskais latvietis — «Upmaļu» saimnieks Andris

Konkursa «Radi Talsu novadam» laikā iepazītais «Upmaļu» saimnieks Andris Keisels ar īpašu rūpību izceļas ne vien īpašuma labiekārtošanā, bet arī citu saimniecisko darbu veikšanā. Skaistums «Upmaļos» baudāms jau no pirmā soļa — ieguldīto darbu atzinīgi novērtējusi arī konkursa «Radi Talsu novadam» žūrijas komisija, piešķirot Andrim balvu nominācijā «Sakoptākā privātmāja». Pa dienu Andris sastopams «Upmaļos», bet vakarā — Rojā, kur smeļas spēkus jaunam darba cēlienam.

«Upmaļi» ir dzimtas mājas, kas pārmantotas no paaudzes paaudzē. Agrāk īpašums piederējis kolhozam, bet, sākoties neatkarībai, nonācis atpakaļ dzimtas rokās. «Pēc tēta nāves pārņēmu saimniekošanu savā ziņā. Te man ir darba objekts — pa dienu esmu šeit, pa vakariem un brīvdienām — Rojā. No sākuma man Roja likās ļoti tālu, bet nu esmu iegājis ritmā. Šeit jebkurā mirklī kāds var atbraukt, bet Rojā aiztaisu aiz sevis durvis un baudu klusumu. Pluss ir arī tāds, ka blakus ir jūra. Pagājušajā vasarā divas nedēļas pēc kārtas katru vakaru kopā ar sievu gājām uz jūru peldēt,» atklāj Andris.

Jūras vietā — siena pļava

Sākumā «Upmaļu» māja apdzīvota sešatā, bet pēc vecākās māsas, tēta un vecmāmiņas nāves apstākļi mainījušies. «Tētis bija šoferis, mamma strādāja metālapstrādes rūpnīcā «Talsi» jeb karotīšu cehā. Tur viņa nostrādāja līdz uzņēmuma likvidācijai. Jaunu darbu atrast bija grūti — kad dabūjām atpakaļ zemi, sākām strādāt pa mājām. Tā kā tehnikas mums nebija, prasījām palīdzību apkārtējiem. Diezgan ilgi mums bija arī govis — zinu, ko tas nozīmē… Teicu — ja es te par kaut ko atbildēšu, govis nebūs. Ir pierasts — ja ir lauki, jābūt arī govīm. Vecāmamma turēja divas gotiņas, mamma un tētis to visu pārņēma — kā tad tradīciju lauzīs? Vienu brīdi mums bija vistas, pīles, aitas, cūkas, govis — cilvēks gāja uz darbu, strādāja un agri no rīta kopa lopiņus…

Kā es vasarā apskaudu citus bērnus! Viņi brauca uz jūru, bet man bija jāiet pļavā. Jūlijā 30 grādu karstumā ar rokām grābām sienu, likām zārdos, mani lika augšā, lai bradāju sienu… Man drausmīgi nepatika, jautāju mammai — kāds labums, kaut kāda naudiņa ir, es nesaku, ka nav, bet vai tas atsver to milzīgo darbu un problēmas? Laika gaitā spēks sāka pazust un lēnām to visu likvidējām. Nav jēgas darīt darīšanas pēc.

No pieciem līdz 1000 hektāriem

Kad vecākā māsa, tētis un vecāmamma nomira, paliku es, māsa un mamma. Māsa aizbrauca uz ārzemēm, kur satika savu vīru un audzina divus bērnus. Pirms Covid-19 bērni bieži tika vesti šeit. Divus gadus praktiski nekur nevarēja doties, un bērni visu laiku prasīja — kad brauksim pie Andra uz Talsiem? Šobrīd arī man pašam iznāk daudz braukāt apkārt — braucu pie māsas uz Ālandu salām, uz Somiju, Zviedriju… Meklēju un tirgoju tehniku. Esmu ievērojis, ka liela nozīme ir valodai, — ja tu runā viņu valodā, attieksme uzreiz mainās,» atzīst Andris. Liels palīgs viņam šajā jautājumā ir māsa un viņas vīrs, kurš pārvalda astoņas valodas.

Rudenī Andra darāmo darbu sarakstam pievienojas vēl kāds pienākums — jau desmit gadus viņš dodas palīgā zemniekiem. «Vedu, remontēju, pārbaudu un pārdodu kombainus — ar laiku apkārtējie sāka prasīt, vai neesmu ar mieru iesaistīties kulšanas darbos. Tas iesākās ar pieciem hektāriem, un tagad ir aptuveni 1000 hektāri. Klienti turpina nākt klāt.

Fiziski paliek grūti — mēs neviens nepaliekam jaunāki, to, ko varēju izdarīt 25 gados, vairs nevaru. Lielajām saimniecībām trūkst darbinieku, līdz ar to viņiem gribot negribot jāņem pakalpojums no malas. Gribas kaut ko arī restaurēt, bet fiziski trūkst laika. Arī cenas kāpj tādos mākoņos, ka apskrienas dūša,»

izaicinājumus ikdienas darbā ieskicē Andris.

«Galvenais, lai ir veselība, darbs un jumts virs galvas. Bez darba nekas uz priekšu neiet,» ir pārliecināts Andris Keisels. Attēlā – kopā ar sievu konkursa «Radi Talsu novadam» noslēguma pasākumā. /Foto: Kaspars Poriņš/

Autotransports un tehnika

Tehniskās lietas viņam bijušas sirdij tuvas jau skolas laikā. «Darb­mācības pulciņā griezām bērza pagalītes, zīmējām, virpojām… bija interesanti. Dzelži, mašīnas, autotransports un tehnika — tas ir mans.

Atceros, kā kopā ar tēti ziemas salā gājām uz autobusu. Citreiz tētis speciāli gāja ātrāk, lai paņemtu smago mašīnu un aizvestu mani uz skolu. Ceļš bija tā izdangāts, ka nācās iet pāri laukam. Līdz ar asfaltu bija trīs metrus dziļa vircas bedre. Cilvēki ar tačkām gāza mēslus bedrē. Kad sāka līt lietus un dubļi bija līdz ausīm, kolhozs izveda mēslus uz lauka. Ejot pie dīķīša, varēja iekrist bedrē un gandrīz noslīkt.

Rudenī vilkām lielos gumijas zābakus, un tētis mūs līdz ceļam nesa pičpaunā. Ceļmalā noslēpām zābakus, lai labās kurpēs varētu iekāpt autobusā un iet uz skolu. Tās bija briesmas — māja bija, bet tikt tai klāt nevarēja. Vieglās mašīnas vispār varēja par to nesapņot. Jau toreiz man zemapziņā radās sapnis pie pirmās izdevības ceļu salabot.»

«Nonācu izvēles priekšā»

Absolvējot Talsu pamatskolu un iestājoties Laidzes profesionāli tehniskajā skolā, viņā dzima vēl kāds sapnis.

«Mācoties Laidzē, sapņoju nopirkt motociklu, lai visu laiku nebūtu jābraukā ar autobusiem. Vasarā sāku strādāt — palīdzēju celt Laucienes pansionātu, maisīju cementu… Ko tik nedarīju, lai nopelnītu naudu un varētu nopirkt motociklu! Nopirku motociklu un jutos baigi laimīgs.

Pabeidzot skolu, dabūju traktortiesības un, kā jau puikam, gribējās pabraukāt. Īpaši daudz iespēju nebija — sāku strādāt tepat pie mājām «Agroķīmijā» un apstrādāt laukus. Kad neatkarības laikā viss bruka un juka, bija jādomā, ko darīt tālāk. Satiku savu bijušo sievu, kura ir no Rīgas, un aizgāju uz Rīgu.

Strādāju «Lattelecom» apakšfiliālē, kur vilku kabeļus. Darbs bija ļoti labi atalgots, un es biju apmierināts, bet tad nomira tētis, līdz ar to nonācu izvēles priekšā. Man bija jāizvēlas, vai palieku Rīgā un aizlaižu te visu postā, vai nāku uz Talsiem un kaut ko daru lietas labā. Izlēmu atgriezties — 1998. gadā sāku strādāt «Talsu autotransportā», kur aizvadīju aptuveni četrus gadus. Aizgāju tēva vietā. Darbs man patika, tas vairāk bija kā sirdsdarbs. Nevienam neko nebiju teicis, bet tantiņas par mani zināja visu — no kurienes esmu nācis, kas es tāds esmu (smejas). Izrādās — Talsi ir mazi un visi cits citu pazīst. Ar bērniem braucām ceļojumos, ekskursijās…

Šofera karjeras beigas

Kad nomainījās priekšniecība, aizgāju atpakaļ uz Rīgu, kur trīs mēnešus nostrādāju, vadot taksobusu. Tas manai šofera karjerai pielika punktu. Talsos līdz galamērķim varēja braukt lēnā garā, bet Rīgā tas tā nebija.

Rīgā bija kā rallijā — jo ātrāk tu aizbrauksi, jo vairāk naudas dabūsi. Privātās kompānijas bija noteikušas konkrētu summu — samaksā 90 latus un brauc, kur gribi, pārējais, ko nopelni, ir tavs. Mana diena sākās 5.00 un beidzās 0.00, tās manā skatījumā ir divas dienas. Maiņas bija divas — divas diennaktis strādā, divas atpūties, bet beigās aizgāja uz trim, jo trūka darbinieku, un citreiz pat uz četrām. Tad bija tā, ka tu brauc komā.

Tā bija naudas lieta, privātās kompānijas bija līzingā paņēmušas jaunus busus — viņiem taču jāpelna! Galvenais, lai šoferis katru dienu atnes naudu, — kā tu brauc, vienalga, lido kaut vai pa gaisu! Tas bija diezgan smags laiks — vakarā ar autobusu braucu uz turieni, sagaidīju savu busiņu, pārlaidu tajā nakti un 5.00 sāku darbu. Tu jau tā esi izvārdzis, un tev vēl jāstrādā ar cilvēkiem! Tas nebija nopietni. Trīs mēnešus novilku, atnācu atpakaļ uz Talsiem, un tā arī esmu te palicis.»

«Bijām laimīgi par katru mazumiņu»

Jauna iespēja pavīdēja brīdī, kad Andra māsa sāka strādāt ārzemēs. Sākotnēji viņš tehniku veda no Polijas un Lietuvas, kur viss notika caur starpniekiem, bet ar laiku viņam izdevās iekļūt Somijas un Zviedrijas tirgū, kur tehniku bija iespējams iegādāties bez starpnieku palīdzības.

«Iesāku ākstīdamies — aizbraucu uz tirgu, redzēju arklu, pļaujmašīnu un joka pēc izlēmu nopirkt un atvest uz Latviju. Cilvēki sāka interesēties, radās pieprasījums, un tā tas aizgāja. Darbs nebija viegls — sabeidzu muguru, jo nebija iekrāvēja un daudz kas bija jāstiepj ar rokām. No kredīta baidījos, vēl aizvien baidos — neesmu kredītu piekritējs un laikam nebūšu. Labāk braukšu ar vecu graustu, zinot, ka neviens man to nevar atņemt, nevis ar jaunākā modeļa «BMW», lai tikai pazīmētos.

Tagad lielākā daļa visu grib uzreiz — tūlīt un tagad. Atvēru savu firmu 2007. gadā — ķēru tieši to momentu, kad sākās krīze. Toreiz krīzi neizjutu, jo vedu lētos verķus, par dārgajiem īpaši nesapņoju. Arī šobrīd daudzi prasa lēto tehniku. Tie, kas grib dārgo, iet caur bankām, un tur sākas problēmas. Krīzes laikā vienai daļai visu atņēma, līdz ar to pret kredītiem esmu noskaņots skeptiski.

Esmu trāpījis tā saucamos krievu laikus, kad bijām laimīgi par katru mazumiņu. Viens ir gribēšana, bet otrs iespējas — mēs nezinām, ko darīsim pēc nedēļas, nemaz nerunājot par gadiem. Mums visiem ir darbs, bet mēs neviens nezinām, cik ilgi tas tā būs. Šodien ir, bet rīt var nebūt. Ar to ir jārēķinās. Galvenais, lai ir veselība, darbs un jumts virs galvas. Bez darba nekas uz priekšu neiet,» pārliecību pauž «Upmaļu» saimnieks.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.