23. septembrī visiem interesentiem tika dota iespēja iepazīt un izzināt vietējos Sabiles mežus, kā arī meža vērtības Abavas senlejā kopā ar vides zinātnes eksperti Lindu Uzuli.
Interese par šo izziņas pasākumu bija visai liela, tomēr sestdienas lietus mākoņi sabiedējas daļu apmeklētājus, tāpēc pārgājienā devās vien drosmīgākie. Gandrīz puse, jeb 49% no kopējās Latvijas teritorijas aizņem tieši meži, kas ir 3 224 658 ha. Tomēr, no visas šīs lielās platības tikai 0,6% ir izcilas kvalitātes meži. Tuvākie izcilas kvalitātes meži Talsu novadam ir Rendā, kur Abavas senleja robežojas ar Pluču tīreli.
Mežā bieži vien var novērot gan stumbeņus, gan kritalas, kurus mēdz dēvēt par “mirušo koksni”, taču patiesībā šis uzskats ir ļoti maldinošs. “Patiesībā šie sausie stumbeņi un kritalas ir dzīvāki par dzīviem. Bieži vien tur dzīvo daudz vairāk dzīvās radības, nekā skaistajos, lielajos kokos,” pārgājiena laikā stāsta vides zinātnes eksperte Linda Uzule, kura uzskata, ka cilvēkiem ir nepareizs uzskats, ka no stumbeņiem un kritalām ir jāatbrīvojas. “Pēdējā koka dzīves stadijā kritalas ir ļoti irdenas un pārtop par zemi dodot barību un augsni nākamajiem kokiem. Manuprāt, tas ir ļoti skaisti, ka jebkurš koks visu laiku ir iesaistīts koku augšanas ciklā, pirmkārt, jau ļoti daudz dodot cilvēkiem ražojot skābekli, regulējot klimata procesus un gaisa mitruma līmeni, kā arī esot dzīves vieta dažādām dzīvajām radībām, un, atkarībā no tā, kādā savas dzīves pakāpē šis koks ir, tā vērtība nemainās,” stāsta Linda Uzule.
Lai arī daudzi uzskata, ka ir vajadzīgs tīrīt mežus, tomēr ne vienmēr tas ir jādara. “Mežos, kur ir retas sugas, vēlamais apsaimniekošanas režīms ir tieši neapsaimniekošana, neiejaukšanās un atļaušana dabai darīt visu to, ko tā dara – nokalst, krist, gāzties, lai tur varētu dzīvot daudz sugas, kuras saimnieciskajos mežos nevar dzīvot,” dalās vides eksperte. Tomēr ir arī meži, kuros iejaukšanās un saimnieciska darbība ir nepieciešama, jo tur sastopamas retas sugas, kurām nepieciešami gaismas apstākļi. Tieši aizsargājamo un reto sugu dēļ ir iedalīti aizsargājamie meži un saimnieciskie meži, no kuriem drīkst ņemt kokus malkai un materiālam un kur nav aizsargājamo sugu.
Mežā ir sastopamas arī tādas sugas, kuras tiek dēvētas par dabisko mežu biotopu indikatorsugām. “Ja indikatorsugas ir vairāk, tad tas liecina par dabiskākiem apstākļiem, kad mežs ir ikgstošāk bijis, nav traucēts un ir labi attīstījies,” teic Linda Uzule. Latvijā vispazīstamākā insikatorsuga ir piepe, kura nav aizsargājama suga, taču ļoti vērtīga. “Ja es būtu mežsaimnieks, tad mežsaimnieks atnāktu un pateiktu – cik drausmīgi, iemetusies piepe, kura lēnām šo koku saārdīs, taču no dabas viedokļa raugoties, tas ir labi, jo šis koks mazliet ātrāk kļūs par sausotni,” stāsta eksperte.
Pēc pastaigas visi pētnieki tika aicināti uz siltu tēju Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā, lai klausītos Lindas Uzules sagatavotajā prezentācijā par mežiem. Bioloģiski vērtīgs mežs aug vismaz 70 gadus. Labākais, ko cilvēks var darīt, lai šis mežs augtu bagātīgs ir neiejaukties un ļaut tam veidoties pašam.
Materiāls tapis ar Mediju atbalsta fonda finansējumu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA “TV9 Pakalni”.