«Nu tad beidzot!» — ar šādu nosaukumu tapa atklāšanas koncerts, uz kuru ieradās tik daudz cilvēku, ka daļai pat nepietika krēslu, lai apsēstos. Tieši tik gaidīts bija brīdis, kad uz Sabiles kultūras nama skatuves dēļiem atkal varēs dziedāt, dejot un spēlēt teātri.
«Tas ir kaut kas fantastisks,» iespaidos dalās Sabiles un Stendes apvienības pārvaldes vadītājs Zigmunds Brunavs. «Sešarpus gadi — maz, daudz, varam dažādi diskutēt — , bet es vēlos teikt, ka tā bija zvaigžņu sakritība, ka mēs tomēr atkal esam šajā ēkā. Man nekad nebija ne mazāko šaubu, ka mēs varētu te nebūt. Protams, pa vidu bija dažādas problēmas, kas mazliet aizkavēja šo procesu, bet es zināju, ka būs!»
Sabiles kultūras nama zāle gan vizuāli nav mainījusies, un varbūt tā pat labāk, jo sajūta, pēc tik ilga laika ieejot telpā, kurā reiz piedzīvots tik daudz emociju, ir vārdiem neaprakstāma. Iespējams, ja zāle būtu izmainījusies, mēs uz to skatītos kā uz kaut ko jaunu, nevis kā uz mūsu veco, mīļo kultūras nama zāli. «Iespējams, cilvēki domā, ka zālē no iepriekšējā laika nekas nav ļoti mainījies,» teic Z. Brunavs. «Zem visa skaistā un redzamā apakšā ir salikti lieli metāli, viss ir salabots. Izskanēja vēlējumi, lai nams darbojas vēl 50 un 100 gadus. Es varu apgalvot, ka tagad arī šī jaunā daļa tā arī stāvēs.»
«Šeit ir citādāk,» atzīst Sabiles kultūras nama amatierteātra režisore Ziedīte Začeste. «Aura ir mainījusies. Tas nāk līdzi fiziskajam veidolam, jo telpas ir izremontētas, ir cits vizuālais ietērps, kas, protams, ietekmē arī gaisu, kādu mēs šeit elpojam. Manī ir ļoti liela optimisma sajūta, prieks un ticība, ka tiešām viss notiek un viss taps!»
Emocionālais noslēgums
Sabiles kultūras nama vadītājs Edgars Vesmanis atklāj, ka arī viņu koncerta noslēgumā, līdzīgi kā lielākajai daļai apmeklētāju un mākslinieku, pārņēmis aizkustinājums: «Kad viss izdodas un tu tiec līdz koncerta beigām, sajūta ir patiešām saviļņojoša. It īpaši mūsu situācijā, kad mēs sešarpus gadus bijām bez savas mājas. Kad sapratām, ka beidzot varam nākt telpās, tās apdzīvot un veidot atklāšanas pasākumu, tad arī aktīvi darbojāmies. Visa šī lielā māja bija tukša. Tie ir aptuveni 1000 kvadrātmetri, kuri bija jāpiepilda ar mēbelēm, krēsliem, pakaramajiem — ļoti daudzām lietām. Gatavošanās šim pasākumam bija intensīva. Es pat teiktu, ka daudz vairāk laika aizņēma, lai visu šeit iekārtotu — atkal sakarinātu aizkarus, kulises, lai visi te justos labi. Protams, mēs bez papildspēkiem šo nevarētu izdarīt, jo esam vien trīs cilvēku komanda. Mums palīgā nāca draugi, radi, atbalstītāji, kas bija ļoti svētīgi.»
Pirmā skatuve
Pasākumu vadīja Edgars Vesmanis kopā ar sabilnieku Miķeli Ļaksu, kura skatuves vārds ir Markus Riva. Uz skatuves atklājās, ka brīdī, kad Sabiles kultūras nama vadītājs zvanījis Miķelim, lai viņu uzaicinātu vadīt atklāšanas pasākumu, mūziķis acumirklī, pat nepaskatoties savā plānotājā, atbildējis: «Protams, būšu!». «Šī ir mana pirmā skatuve!» stāsta Miķelis Ļaksa. «Tas bija ļoti, ļoti emocionāli. Tad, kad tiešām sākās koncerts un kad skatījos uz māksliniekiem, kas ir uz skatuves, es atcerējos savu pirmo uzstāšanos šeit un to, kas pa šiem 30 gadiem ir izdarīts, sasniegts. Atminējos savu mazo versiju, un man sariesās asaras acīs par to, ka mans ceļš šeit sākās, un par to, ka šobrīd te viss turpinās, ir skaista rekonstrukcija un kultūras dzīve ir atgriezusies.»
Šobrīd ekspluatācijā nodotas Sabiles kultūras nama iekštelpas, taču ēkas fasāde vēl darāmo darbu sarakstā. «Bija jāiziet cauri dažādiem procesiem, lai varētu sadalīt kopējo projektu tā, lai mēs varētu svinēt atklāšanas svētkus,» bilst Z. Brunavs. «Pašlaik ir viens projekts par nesošo konstrukciju, kas ir nodota, taču par fasādi ir atsevišķs projekts. Bet tas neietekmē konstrukciju stiprību un ilgmūžību. Pirms divām nedēļām jau bija ieradies eksperts, kas veiks tālākos procesus, lai mēs varētu nonākt arī līdz nama skaistai ārienei.»
#sif_maf2025