Patiesībā ir nepieciešami tikai pieci cilvēki, lai ievēlētu Saeimu, — katrā vēlēšanu apgabalā pa vienam vēlētājam. Tā laikam ir šokējošākā lieta, kas palikusi atmiņā pēc politoloģes Ilgas Kreituses šīs nedēļas lekcijas Talsos. Vēlētāju aktivitāte ik gadu samazinās, un līdz pieciem aktīviem balsotājiem Latvijā noteikti nekad nenonāksim, bet tendence, ko nes līdzi vienaldzība par vēlēšanām, patiešām ir mazliet biedējoša.
Cilvēki iedalās divās kategorijās. Pirmajiem jautājums, kāpēc jāiet uz vēlēšanām, vispār ir lieks, jo viņiem ir skaidra savas izvēles nozīmība. Savukārt otrajiem — te pārāk saulaina diena, kas jāpavada dabā vai jāpaspēj pēdējie darbi dārzā, te pārāk lietains, lai vispār ietu ārā no mājas, te reti stulbi saraksti, kuros vispār nav ko izvēlēties un kāpēc vispār izvēlēties, ja tāpat «viņi visi melo un zog». Un, ja vēl tagad nezog, tad pēc iekļūšanas Saeimā noteikti zags. Bet, kā atgādināja politoloģe, neaizejot uz vēlēšanām, tu ne tikai neizdari savu izvēli, bet tu dod lielāku iespēju kaimiņam ievēlēt to, ko viņš noskatījis. Tāpēc pat nepiedaloties tu esi līdzatbildīgs par vēlēšanu rezultātu.
Parādot, ka vēlēšanas daļai ir vienaldzīgas, arī partijām kļūst mazāk svarīgi, kādus speciālistus tās ieliek mums piedāvājumā. Salīdzinot ar iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, šoreiz kandidē jau vairāk cilvēku ar pamatskolas izglītību. Tāpat arī 58 bezdarbnieki — turklāt viņi ir visās, arī vairākās vadošajās partijās. Protams, šādā statusā var nonākt jebkurš no mums, un jebkura profesija patiešām ir cienījama, tomēr veselajam saprātam ir jābūt. Apzinoties savas spējas, zināšanas un ambīcijas, man nekad prātā neienāktu kandidēt uz Saeimu, tomēr citādi domā virkne frizieru, sabiedriskā transporta līdzekļu vadītāju, pavāru, ēdināšanas speciālistu, aprūpētāju, apkopēju, auklīšu un pārdošanas speciālistu. Un šie nav vienkārši piemēri no dažādu profesiju jūkļa — tās ir vienas no populārākajām profesijām, kas kandidē uz 14. Saeimu. Un kā pērles politoloģe topošo 100 gudro galvu sarakstos atradusi auduma griezēju, zāles ēdienu speciālistu (lai kas tas arī nebūtu) un drošības speciālistu apvienības dibinātāju. «No vienas puses, tas skan kā anekdote, bet, no otras puses — tas ir traģiski,» saka Ilga Kreituse. Un šeit droši vien ir līdzīgi kā ražošanā — kāds pieprasījums, tāds piedāvājums. Tāpēc tiešām jācer, ka šajās vēlēšanās pierādīsim, ka pēc šādām «gudrajām galvām» mēs tiešām nealkstam.
Man vienmēr interesants šķiet arī jautājums, kāpēc uz Saeimu kandidē tie, kuri jau ir ievēlēti pašvaldībās. Jo domes deputātu krēslos viņi sēž tāpēc, ka iedzīvotāji taču skaidri parādījuši, ka vēlas, lai šie cilvēki strādā viņu novadu labā. Un, ja es par tevi esmu balsojusi un varbūt pat ievilkusi plusiņu, bet tu pasaki: «Paldies, bet čau! — es eju uz Saeimu!», tad, manuprāt, tā savā ziņā ir nodevība. Tāpēc pēc šīs nedēļas lekcijas to intervijā jautāju arī politoloģei. Viņa sacīja: «Likums to atļauj. Tā vajadzētu būt — no sākuma cilvēks darbojas partijā, tad viņu ievēl pašvaldībā, bet tālāk viņš startē uz parlamentu. Bet, ja tu esi kaut ko sācis, tad pabeidz! Ja esi ievēlēts pašvaldībā, pabeidz to un pierādi sevi kā labu darbinieku. Un tad startē uz nākamo pakāpi.»
Katrā ziņā mums vēl ir vairāk nekā mēnesis laika, lai izdarītu izvēli, un, cerams, ka, tagad zinot, kādas «pērles» atrodamas kandidātu sarakstos, kāds arī ik vakara seriāla vietā izvēlēsies palasīt un papētīt, kas tad īsti šogad ir mūsu piedāvājumā. Un nemeklēs miljoniem attaisnojumu, bet izdarīs pareizo izvēli — aizies uz 14. Saeimas vēlēšanām!
#SIF_MAF2022
