«Strādājot ar zirgu, jāparedz divi soļi uz priekšu»

«Strādājot ar zirgu, jāparedz divi soļi uz priekšu»

Lai gan daudzi jaunzirgu iejāšanai piedēvē vienveidību, jo rezultāts prasa neatlaidīgu darbu, realitātē paveras pavisam cita aina. Neprognozējamība, adrenalīns un asas sajūtas ir tās, kas jaunzirgu treneri Sintiju Grundštoku virza uz priekšu paātrinātā tempā — dzīves laikā viņa iejājusi jeb pieradinājusi jau vairāk nekā 150 jaunzirgu.

Kopīgu valodu ar samtainajiem skaistuļiem Sintija atradusi, uzsākot treniņus Talsu jātnieku skolā. Tā kā jātnieku skaits pārsniedza zirgu skaitu, trenere Sarmīte Pētersone sniedza izvēli. «Sarmīte piedāvāja — vai nu tu dali zirgu ar citu jātnieci, vai nu ej un seglo zirgu, kas ir palicis pāri. Nevienam pāri palikušais zirgs īpaši nepatika, jo viņš bija nīgrs un ar viņu bija grūti sadarboties. Mani tas neatturēja — gāju, trenējos un darīju visu, kas nepieciešams. Treniņi parasti bija diezgan jautri. Esmu nesusies stallī pilnos auļos, paspējot pieliekt galvu pēdējā brīdī. Jau tajā laikā izvēlējos tramīgākos zirgus. Ir maz cilvēku, kas grib strādāt ar jaunzirgiem un kāpt viņiem mugurā pirmo reizi. Manā gadījumā ir sanācis tā, ka es vienmēr esmu gribējusi jāt, bet, lai būtu ar ko jāt, zirgs vispirms ir attiecīgi jāsagatavo,» skaidro jaunzirgu trenere.

Nevis «iejāt», bet «pieradināt pie jātnieka»

Pēc vidusskolas Sintija sāka studēt psiholoģiju, bet, saprotot, ka viņas aicinājums ir cits, no programmas izstājās. «Šobrīd varu to saslēgt kopā — ja es būtu aizgājusi studēt, es neprastu darīt to, ko protu tagad. Pie manis ved zirgus no visām Latvijas malām — no Valmieras, Alūksnes… Esmu tas cilvēks, kas pirmo reizi kāpj zirgam mugurā. Agrāk strādāju Jelgavas zirgaudzētavā — tur es uzkrāju sacensību pieredzi un nopietnāk apguvu jaunzirgu apmācību. Man nepatīk termins «iejāt zirgu», cenšos lietot terminu «pieradināt pie jātnieka». Man deva kumeliņus, un es ar viņiem strādāju līdz sacensību līmenim, līdz ar to arī man pašai vajadzēja braukt uz sacensībām. Līdz sacensību līmenim mani aizveda Sarmīte Pētersone, pie kuras trenējoties, Latvijas Jaunatnes olimpiādē izcīnīju 2. vietu konkūrā. Sarmīte man toreiz piešķīra ļoti labu zirgu. Pēc tam, kad strādāju Jelgavā, man bija ļoti forša ķēve Cipra, ar kuru esmu bijusi arī ārpus Latvijas robežām.»

Jāredz, kas notiek 360 grādu leņķī

Lai gan Jelgavā Sintijai bija ļoti laba darbavieta, meitas dēļ viņa pārcēlās uz Talsiem, kur ar pieskatīšanu varēja palīdzēt līdzcilvēki. Šobrīd, kad meitiņa ir paaugusies un var sākt iet dārziņā, Sintija plāno atgriezties Jelgavā. Īpašs prieks viņai ir par to, ka, esot blakus zirgiem, arī viņas meita apguvusi un attīstījusi daudz vērtīgu iemaņu. «Manai meitai tik tikko palika trīs gadi — augumā viņa izskatās mazāka nekā vienaudži, bet attiecībā uz personības iezīmēm un uzvedību viņa ir vecāka par saviem gadiem. Zirgi un jāšanas sports ieaudzina atbildības sajūtu un attīsta empātiju — tu esi atbildīgs par zirgu, tev jāskatās līdzi, kā viņš jūtas, jāieklausās, jāsadzird un jāizjūt, kad slodze ir par lielu. Sēžot uz jaunzirga, jāredz, kas notiek 360 grādu leņķī — putniņš vai balodis jāpamana ātrāk un jābūt gatavai, ka zirgs var sabīties. Ja manēžā ienāk kaķis, tas jāredz pirms zirga. Visu laiku jāvēro zirga ausis, sejas izteiksme un acis, lai varētu nojaust, par ko viņš domā,» atklāj Sintija. Neskaitot asu reakciju, zirgi attīstījuši arī viņu kā personību. «Pirms darbojos ar zirgiem nebiju tik sirsnīgs cilvēks kā tagad. Esmu pamanījusi, ka arī manu meitu tas ir ietekmējis. Mājās man ir pašai savi zirgi — Coldžera, Fanta un La La Land — ejot garām stallim, viņa vienmēr tos papaijā un pabaro. Mīlestība un atbildība veidojas jau tagad.»

Drosme, bet ne pārgalvība

Par nozīmīgu virzītājspēku Sintija sauc neprognozējamību un adrenalīnu — neviens treniņš nav vienāds un nekad nevar zināt, kurā brīdī zirga noskaņojums mainīsies. Gadu gaitā viņa piedzīvojusi neskaitāmus kritienus, bet tas viņas apņemšanos un mīlestību pret zirgiem nav mazinājis. Neveiksmīgu kritienu viņa piedzīvojusi Līgo vakarā, pēc kura divus mēnešus nācies atgūties. «Līgo vakarā sanāca nokrist — mēs abas sastrīdējāmies, kopā nokritām, un es dabūju smadzeņu satricinājumu. Ķēvi aizveda atpakaļ uz mājām, bet es ceru, ka mēs vēl tiksimies un es atkodīšu, kāpēc mums nesanāca. Šobrīd esmu iejājusi vairāk nekā 150 zirgus. Parasti smejos — lai to darītu, ir jābūt čujam. Ir cilvēki, kas to grib darīt, bet maņas vēl nav pietiekami uztrenētas. Tai pašā laikā esmu redzējusi vairākus bērnus un pusaudžus, kuri ir nesen sākuši nodarboties ar jāšanas sportu, bet jau pamana, kā zirgs jūtas, un spēj pieņemt, ka zirgam ir savs noskaņojums un savas emocijas. Kurš katrs to nevar. Jābūt drosmīgam, bet ne pārgalvīgam. Zinu vairākus trenerus, kuri ir drosmīgi, bet pārgalvīgi, un tad ir lielāka iespēja, ka viņi zirgu iejāšanas laikā sabiedēs. Ļoti daudziem zirgiem ir bail no pirmās reizes, kad mugurā tiek likti segli. Ja tas tiek darīts nesaudzīgi, pārgalvīgi, tas viss paliek viņam atmiņā un pēc tam rada problēmas,» atklāj Sintija.

Runājot par laika posmu, kādā visbiežāk zirgu izdodas pieradināt, viņa min vienu līdz trīs mēnešus. Ja zirgs ir pieradis pie cilvēka un nebaidās no pieskārieniem, parasti šis process ilgst vienu vai divus mēnešus. Ja gadījums ir sarežģītāks un zirgs neļauj sev pieskarties ne ar roku, ne ar inventāru, var paiet trīs mēneši. Visbiežāk šādi zirgi nāk no audzētavām, kur tie līdz trīs gadu vecumam ganījušies barā.

Vājā vieta — izskaidrošana

Lai iepazīstinātu ar metodēm, kuras tiek izmantotas darbā ar jaunzirgiem, 27. augustā stallī «Mazdruvas» kopā ar sertificētu zirgu vērtētāju Agritu Bokumu Sintija organizēja semināru «Iepazīsti savu (jaun)zirgu!». Ideja par šāda semināra vadīšanu radusies spontāni. Tā kā dalības maksa nebija sevišķi maza, dalībnieku skaits nebija liels, bet tie, kuri bija ieradušies, to vērtējuši atzinīgi. Runājot par jauno jātnieku apmācību, Sintija smejoties noteic, ka veiksmīgāka komunikācija viņai ir ar zirgiem. «Protu izstāstīt zirgam, ko no viņa gribu, bet neprotu izstāstīt cilvēkam. Mana vājā vieta ir izskaidrošana — varu izdarīt pati, bet izskaidrot, kā es to domāju, man ir grūti, skolotāja nebūšu (smejas). Es varētu ņemt savā azotē tikai pieredzējušus jātniekus, kuri zirgus pazīst ļoti labi. Zirgs ir jāpazīst. Kā man viens gudrs cilvēks reiz teica — strādājot ar zirgu, jāparedz divi soļi uz priekšu.»