Ar ko atšķiras ziņu portāls «Delfi» no sociālās saziņas platformas Facebook? Iedzīvotāju aptaujas dati liecina — tikai 30% atšķir to darbību principu. Līdz ar to dezinformācija sociālās saziņas platformās var turpināt zelt un plaukt, jo tajos izplatīt ziņas var jebkurš un nav redakcijas un žurnālistu, kas nestu atbildību par publicēto saturu. Šo un citus problēmjautājumus mediju jomu pārstāvji apskatīja tikšanās laikā Rēzeknē.
Tikko izskanējusi UNESCO Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļa. Lai runātu par sabiedrības izpratni par mediju vidi un mediju darbību, par uzticēšanos medijiem, par žurnālistu nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, mediju nozares pārstāvji bija aicināti piedalīties Latvijas Žurnālistu asociācijas un Kultūras ministrijas rīkotā diskusijā. Tā notika 8. novembrī Latgales vēstniecībā «Gors», Rēzeknē. Pasākuma vieta nebija izvēlēta nejauši, jo Rēzekne ir robežpilsēta gan Latvijai, gan Eiropas Savienībai, gan NATO. Lokācijas dēļ, tā ir vieta, kas saskaras ar lielu dezinformācijas, propagandas apjomu, kas nāk no Krievijas puses.
Pasākuma vadītāja, žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe ievadā teica: «Šajā situācijā mums ir jāsaprot mediju nozīme, ka mediji un žurnālisti ir demokrātijas balsts, kuri savukārt, ja ne pabalstāmi, tad vismaz būtu vēlams tiem netraucēti veikt savu darbu. Vai mēs kā sabiedrība saprotam, kā strādā žurnālisti, kādas ir to funkcijas un kā žurnālistiem dzīvot šajā dezinformācijas un propagandas laikmetā?»
Apjomīgs pētījums par žurnālistu drošības situāciju
Rīgas Stradiņu universitātes Komunikācijas fakultātes asociētā profesore, pētniece Ilva Skulte vairāk nekā 20 gadus strādā ar jaunajiem žurnālistiem. Viņa, pirms iepazīstināja ar pētījuma «Žurnālistu un citu mediju profesionāļu drošības situācijas izvērtējums» datiem, klātesošos apsveica, jo preses brīvības indeksā, ko veido organizācija «Reporters without borders», Latvija no 16. vietas pasaulē pakāpusies uz 12. «Pasaules mērogā mazai postsociālisma valstij Eiropā tas ir ļoti labs rādītājs. Tai pašā laikā, ja uz to paskatāmies šādi, tad mums parādās izaicinājumi, kurus nevajadzētu aizmirst. Latvijā ir ne tikai salīdzinoši maz cilvēku, kas veido auditoriju, bet arī mazs mediju un reklāmas tirgus, kas rada sarežģītu situāciju darbam žurnālistikā un arī sarežģītu situāciju žurnālistu identitātes pierādījumam. Kas ir žurnālists, kā mēs atšķiram žurnālistus? It sevišķi mūsdienās, kad jebkurš cilvēks var kļūt par publisko komunikatoru, un tajā pašā laikā mediji nevar atļauties plašu personālu pilnā slodzē. Daudzi žurnālisti strādā ārštatā. Kas ir šī žurnālista identitāte? Šī situācija sarežģī žurnālistu drošības jautājumus,» skaidro profesore.
Žurnālistiem ir jāstrādā sabiedrības labā, tomēr to apgrūtina nevēlēšanās ar žurnālistiem sadarboties, vēlme ietekmēt, noniecināt žurnālistu darbu. Profesore uzsvēra, ka, skatoties nākotnē, jāstrādā vairākos līmeņos, lai situāciju uzlabotu. Jau ģimenē jābūt skaidram, ko dara žurnālists un kādēļ viņa darbs ir vērtīgs, lai žurnālists varētu brīvi veikt savus pienākumus sabiedrības labā, veidotos diskusija, kas ir ilgtspējas pamats.
Noniecināšana, naida runa un draudi
Pētījumā veiktās aptaujas rezultāti liecina, ka mediju profesionāļi par svarīgāko problēmu drošības kontekstā uzskata žurnālistu darba noniecināšanu. «Tas lielākoties notiek internetā, bet ne tikai,» norāda Ilva Skulte. Noniecināšanai seko naida runa, draudi, gadījumi, kad publiski tiek apšaubīta žurnālista morāle, līdz ar to ticamība medijam. Asociētā profesore norāda, ka situācija, kurā nepārtraukti tiek apšaubīti mediju profesionālie un ētiskie standarti, rada nelabvēlīgu vidi. «Nākamais — tiesvedības, kas vērstas pret žurnālistiem, kuru mērķis ir nevis sodīt žurnālistu par kādu viņa nodarījumu, bet izslēgt viņu no spēles, traucēt viņa darbam un apgrūtināt, novājināt medija organizāciju, jo tiesvedība sagādā izmaksas un tā velkas ilgi,» skaidro I. Skulte. Secināts, ka mediju organizācijām, medijiem ir jāizkopj juridiskā atbalsta sistēma, lai žurnālisti justos pasargāti. Palīdzētu arī policijas izglītošana par mediju darbu un žurnālistu tiesībām.
«Bailes rada situācijas, kurās žurnālists nevēlas runāt par kādiem jautājumiem, jo tam varētu sekot uzbrukumi. Žurnālists, lai šie uzbrukumi nesekotu, nenodrošina pilnīgu informāciju, kas ir nepieciešama sabiedrībai, lai varētu brīvi spriest un pieņemt lēmumus,» teica profesore, paužot uzskatu, ka, lai labāk izprastu žurnālistu drošības problēmas, par tām ir jārunā. «Gribu teikt, ka te svarīga loma ir reģionālajiem medijiem, lai arī reģionos šo diskusiju uzturētu un izpratni veicinātu. Manuprāt, reģionālo mediju ilgtspēja, drošība un stiprums ir mūsu nacionālais drošības jautājums.»
NATO Stratēģiskās komunikācijas Izcilības centra vecākā eksperte Elīna Lange-Ionatamišvili norāda, ka sociālie tīkli šobrīd ir pārpildīti ar uzbrukumiem žurnālistiem. Un šos uzbrukumus veic gan politiķi, gan anonīmu kontu lietotāji, gan cilvēki, kas raksta ar savu vārdu un uzvārdu. Nereti šie uzbrukumi izmantoti politisku mērķu vārdā. «Ir mēģinājumi graut žurnālistikas lomu sabiedrības acīs, žurnālistiem tiek piekarinātas dažādas «birkas», tiek apšaubīti viņu darbības mērķi, tēmu izvēle. Un, kas izteikti raksturīgs sociālajiem tīkliem: ir šī vienvirziena komunikācija, jebkurš var bieži un lielā apmērā rakstīt, ko vien grib, sagrozīt informāciju un sasniegt lielu auditoriju,» sacīja E. Lange-Ionatamišvili.
Ko darīt ar dezinformāciju?
Ekonomikas augstskolas Mediju studiju centra projektu vadītāja Baiba Kļava uzsvēra, ka dezinformācijas apjomi arvien pieaug, ātri sasniedzot plašu auditoriju tādos kanālos kā Telegram, Youtube un citos. Vienīgais risinājums — pārbaudīt faktus un tos publicēt. Speciāliste uzsver, ka mediji no dezinformatoriem var arī mācīties, jo tie atraduši veidus, kā sasniegt lielu auditoriju. «Jāidentificē, kuros kanālos ir auditorija. Jāveicina uzticēšanās medijiem, jo tā sarūk līdz ar dezinformāciju, kas kampaņveidīgi un mērķēti uzbrūk konkrētiem medijiem un žurnālistiem.
Iepriekš mediji bija tie, kas deva skatuvi, kur izteikties, un paust viedokļus, bet šobrīd faktiski neierobežots ētera laiks ir pieejams katram, kas to vēlas,» teica B. Kļava.
Kāds ir medijpratības līmenis?
Ieva Kalderauska, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pārstāve, kas piedalās iepriekš minētā pētījuma veidošanā, skaidroja, ka medijpratība sastāv gan no tehnoloģiju, gan satura izvērtēšanas prasmes. Abas šīs prasmes piemīt 17 % Latvijas iedzīvotāju. 35% procentiem ir tikai augstas tehnoloģiju izmantošanas prasmes, bet trūkst prasmes izvērtēt informāciju. Pārējiem 48% ir gan zemas tehnoloģiju prasmes, gan zemas prasmes izvērtēt saturu. «Būtiskākais — cilvēki neatšķir medija darbību no sociālās saziņas platformas darbības. Medijā strādā žurnālisti, ir lielāka vai mazāka redakcija, tam ir redakcionālā atbildība un neatkarība. Savukārt sociālie mediji kā Facebook, Youtube, Instagram, TikTok, ir platformas, kurās nav neviena žurnālista, neviena redaktora. Tajās saturu publicē lietotāji,» teica Kalderauska. Platformu lietotāji ir arī mediji, piemēram, Facebook iespējams uzzināt gan par sabiedriskā medija publicētajiem rakstiem, gan lasīt komercmediju ziņu pieteikumus, tomēr tajos ziņas var publicēt jebkurš.
Dezinformācijas problēma neskar tikai Latviju. Arī citviet Eiropā dezinformatori izplata maldus, ka mediji sazvērējušies ar vietējām valdībām, tie nav neatkarīgi, strādā kāda labā. Šāda mērķtiecīga sabiedrības maldināšana vaļasprieks ir tikai retajam, lielākoties zem tās slēpjas stratēģiski plāni, piemēram, graut demokrātiskas vērtības, sēt bailes un neuzticību.
Diskusijas izskaņā mediji aicināti domāt par jauniem veidiem, kā sasniegt auditoriju, lai Satversmē definētās vērtības mēs sargātu arī turpmāk.
#sif_maf2024
