Pēc kādiem kritērijiem izvērtēt paveikto, kāpēc neatstāt izvēli uz pēdējo brīdi un cik lielā mērā ņemt vērā apkārtējo domas attiecībā uz vēlēšanām? Šādus un līdzīga rakstura jautājumus sev uzdevis ne viens vien sabiedriski aktīvs Latvijas pilsonis. Rast atbildes uz šiem jautājumiem palīdzēja sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un Ventspils brīvostas pārvaldes sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Ieviņa, kura ikdienā pastiprinātu uzmanību pievērš politiskajām norisēm, savukārt ieskatu vēlēšanu norisē dažādos laikos sniedza vēsturniece Antra Grūbe.
— Labs politiķis zina, ka priekšvēlēšanu laiks nesākas mēnesi pirms vēlēšanām, — tas sākas nākamajā rītā pēc vēlēšanām un ilgst līdz nākamajām vēlēšanām. Tāpat ir vēlētājam — lai izdarītu, cik nu iespējams gudru izvēli vēlēšanās, politiskajiem procesiem jāseko līdzi visu laiku, nevis tikai vēlēšanu dienas rītā vai dažas nedēļas pirms tā. Tas, kas notiek šobrīd (sākās jau pirms kāda laiciņa un tikai pieņemsies spēkā līdz 1. oktobrim) ir kā tāda svētku uguņošana debesīs, kam ar patieso debesu stāvokli ir visai maza līdzība. Un lielā mērā tieši kā uz šovu arī vajag skatīties uz dažādām politiķu izdarībām šobrīd. Tā vienkārši ir realitāte, ar ko jārēķinās.
Es zinu, ka vēlēšanu programmas daudziem šķiet ļoti garlaicīga lasāmviela, bet ir vērts tajās ieskatīties. Tās tomēr labi parāda konkrētās partijas galveno virzienu, vērtības un domu gājienu. Svarīgi, lai tas sakrīt ar jūsējo. Tas palīdzēs no lielā saraksta atsijāt tos, ar kuriem nav pa ceļam.
Otra lielā sarakstu «sijāšana» ir kandidātu vērtēšana. Viegli ir tad, ja kādus kandidātus pazīstat personīgi. Tad var vienkārši uzreiz atmest tās partijas, kur ir personas, kam neuzticaties, un «īsajā izvēlnē» ielikt tās, kur ir cilvēki, kurus noteikti vēlaties redzēt Saeimā. Šis process ir salīdzinoši viegls tikai tad, ja kandidātus tiešām zināt personīgi, jo politiķa publiskais tēls var būt visai tāls no realitātes. Šobrīd cvk.lv publicē diezgan plašu informāciju par katru kandidātu, tāpēc var izdarīt izvēli, balstoties tikai šajos datos. Piemēram, lai gan mēs visi zinām daudz jauku cilvēku, kuri nav gājuši «augstās» skolās, tomēr man ir lielas šaubas, vai ar likumdošanu, kas nepavisam nav vienkāršs process, tiks galā cilvēks, kam nav izdevies pabeigt pat vidusskolu.
Trešā lielā «sijāšana» ir darbi. Šī laikam ir vissarežģītākā sadaļa, jo nereti nežēlastībā nonāk tieši tie, kuri darījuši visvairāk. Jo elementāra loģika ir, ka tie, kas visvairāk dara, arī mēdz kļūdīties. Tie, kas neko nedara, nekļūdās nemaz. Saeimā var atrast ne vienu vien «ilgdzīvotāju», kurš/-a veikli pārlec no vienas Saeimas uz otru, nekā īpaši neizceļoties un neko īpašu nedarot, vienkārši reizi četros gados, nopublicējot smuku bildi vēlēšanu bukletā.
Vai jāņem vērā apkārtējo domas? Jā, ja tie apkārtējie ir cilvēki, kuriem ir līdzīgas vērtības kā jums, kuriem jūs uzticaties un kuri kompetenti seko līdzi politiskajiem procesiem.
Es pateikšu, ko noteikti nevajag ņemt vērā, — politisko konkurentu viedokli. Politisko partiju mērķis ir nonākt pie varas, un to var izdarīt tikai sakot, ka tie citi nekam neder. Pilnīgi visas opozīcijas visos laikos līdz zemei nolīdzinās tos, kas konkrētajā brīdī ir pie varas (un varas partijas biedēs ar opozicionāriem). Šobrīd, kad «modē» ir ārkārtīgi populistiska politiskā komunikācija, tas turklāt notiek ļoti prasti un rupji. Tas jāpieņem kā politiskā šova sastāvdaļa, bet noteikti nav jāņem vērā, izdarot izvēli.
Šogad Saeimas vēlēšanām pieteicies ļoti liels partiju skaits. Jo vairāk partiju tiks Saeimā, jo sadrumstalotāks un līdz ar to darboties nespējīgāks būs tās sastāvs. To spilgti parādīja arī 13. Saeima, kad no daudzām partijām kopā salipinātai valdībai par kaut ko vienoties bija ārkārtīgi grūti. Tāpēc, lai gan es, protams, negribu norādīt, par ko balsot, es tomēr aicinātu izvērtēt: 1) vai partijai vispār ir lielas iespējas iegūt vērā ņemamu pārstāvniecību; 2) vai steigā pirms vēlēšanām «salipināta» cilvēku grupa tiešām neizjuks nedēļu pēc ievēlēšanas, radot kārtējo haosu (lai atceramies V. Zatlera Reformu partiju un KPV.lv); 3) vai šai partijai Latvijas valsts vispār kaut ko nozīmē.
Personīgi es trešo punktu tieši pirms šīm vēlēšanām lieku kā pirmo, un es ļoti ceru, ka neesmu vienīgā. Piedalīties brīvās vēlēšanās ir tiesības, kas diemžēl daudzviet pasaulē nav pašsaprotamas. Mūsu pienākums ir piedalīties atbildīgi, lai šīs tiesības mums būtu vienmēr!
Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs:
— Diezgan liela daļa cilvēku uz vēlēšanām neiet, nekad nav gājuši, negrasās iet un uzskata to par lietu, kas uz viņiem neattiecas. Tur ir diezgan grūti kaut ko izmainīt. Tā daļa, kas iet vēlēt, vairumā gadījumu izvēli izdara, balstoties uz ļoti vispārējiem principiem. Daudz mazāka loma ir priekšvēlēšanu programmām. Tas ir rituāls, iekšējs process, kas pašām partijām ir interesants, bet visā visumā tas, manuprāt, ir ļoti mazsvarīgi. Programmas lasa ļoti, ļoti neliels cilvēku skaits. Otra būtiskā iezīme ir konkrēti cilvēki un konkrētas personālijas, par kurām balso, neskatoties uz to, kādās partijās viņi ir.
Varētu pieņemt, ka apkārtējo domas ir diezgan nozīmīgas, jo parasti cilvēkiem ir diezgan svarīgi, ko apkārtējie saka un ko viņi dara, bet es neesmu pārliecināts, ka Latvijas sabiedrībā pastāv tradīcija aktīvi ievākt informāciju vai aktīvi paust savus uzskatus attiecībā uz izvēli vēlēšanās. Domāju, ka tam, par ko pārējie balsos, ir samērā neliela nozīme. Nezinu, vai vēlētāju uzskatus vispār kaut kas var mainīt, izņemot to, ka pēkšņi var parādīties jauna partija. Partijas mēģina pārliecināt cilvēkus, priekšvēlēšanu kampaņa tam ir paredzēta, bet tas nav viegli. Ir partijas, kas iegulda milzīgus līdzekļus priekšvēlēšanu kampaņā, bet tam nav tiešas korelācijas ar to, cik cilvēku atdod balsis.
Neliela daļa cilvēku gadu no gada balso par jaunajām partijām, tāpēc populistiskie jaunie projekti jeb blices tiek veidotas. Cilvēki metas uz turieni ar pārliecību, ka jaunie cilvēki darīs kaut ko labu, jo visi pārējie ir darījuši kaut ko sliktu. Lai gan par jaunajiem nekas nav zināms, vismaz pastāv cerība. Vēl diezgan raksturīga ir balsošana par kaut ko citu, lai sodītu tos, kuru iekļūšana Saeimā nav vēlama. Kopumā ņemot, solījumu nozīme ir ļoti maza. Nedomāju, ka cilvēki ir tik naivi un ir ļoti daudz tādu, kas solījumiem notic. Programmas, manuprāt, ir drīzāk rituāls, diez vai tas atstāj ietekmi uz vēlētājiem.
Cilvēki, kuri aptuveni zina, par ko varētu balsot, bet par vienu variantu vēl nav izšķīrušies, līdz pašam pēdējam brīdim skatās un mēģina saprast, atstājot sev iespēju. Mums visiem vairāk vai mazāk vajadzētu atstāt tam laiku — kāpēc tad ir priekšvēlēšanu kampaņa, kāpēc mēs skatāmies priekšvēlēšanu debates, ja ne tāpēc, lai teorētiski sev atstātu iespēju mainīt savu viedokli?
Antra Grūbe, vēsturniece:
— Starpkaru perioda neatkarīgajā Latvijā notika pirmo četru Saeimu vēlēšanas, pārējās deviņas notikušas pēdējos 30 gados. Pirmajās iesniedza ap 100 kandidātu sarakstus, tomēr bija jāizvēlas no 20 līdz 30 lapiņām, jo daļa no partijām bija reģionālas. Talsos 3. Saeimas vēlēšanās 1928. gadā bija 26 saraksti. 1993. gadā uz 5. Saeimu bija 22 partiju piedāvājumi, ievēlēja astoņu, bet 6. Saeimā deviņu partiju pārstāvjus. Vēlāk, piedāvājumu skaitam variējot no 21 līdz 13, ievēlēti piecu līdz septiņu sarakstu pārstāvji. Lai neizniekotu savu balsi, nevajag to atdot sīkpartijai, kam maz iespēju pārvarēt 5% barjeru. Ierobežojums, lai Saeimā kādu politisko spēku nepārstāvētu viens līdz divi deputāti, ieviests jau pirms 100 gadiem.
Lai arī liekas, ka vieglāk izvēlēties no mazāka skaita piedāvājumiem, tomēr vismaz daļu lapiņu iespējams ātri aizlidināt miskastē. Tās, kur daudz bezdarbnieku (nevēlas strādāt), kur daudz mazizglītotu (nav spējīgi apgūt zināšanas), neizrāda cieņu pret citu viedokli. Pirmos četrus parlamentus vēlējot, pastāvēja iespēja partijas listē izsvītrot kandidātus un pierakstīt no citiem sarakstiem, ko katram piegādāja mājās nedēļu pirms vēlēšanām. Šobrīd ir iespēja nobalsot jebkurā vēlēšanu iecirknī Latvijā, atbalstot kādas partijas kandidātus nevis Kurzemē, bet Vidzemē.
Vajadzīgs vien nedaudz laika veltīt savai un bērnu nākotnei, tam, lai mūsu valsts turpinātu pastāvēt, nevis nonīktu pašlabuma meklētāju deputātu lēmumu dēļ. Izvēloties jāpiedomā, lai partiju piedāvātais nākotnes redzējums būtu nevis Leiputrijas stāsts, bet gan programma — ieceres un reālistisks sasniegšanas ceļš. Vajadzīgs vien nedaudz laika, lai padomātu, nevis gļēvi atteiktos no izvēles. Šodien ir daudz tehnoloģiju, kas ļauj kandidātiem nepūlēties, izmantot speciālistus ietekmīgu reklāmu izveidošanai. Pirmo Saeimu vēlēšanās katram bija jāpacenšas pašam. Tuvojoties rudenim, partiju pārstāvji nenoguruši braukāja pa pilsētām, teica uzrunas, kas ļāva noprast kandidāta dotības. Tomēr, tāpat kā šodien, līdzi ņēma dziedātājus, aktierus, izrādīja filmas. Pēdējās nedēļu nogalēs pirms vēlēšanām Talsos vienlaikus partiju pārstāvji aģitēja gan tagadējā tautas namā, gan kinoteātrī, viesnīcā, arī uz tirgus laukuma. Vēlēšanu plakātu notīrīšanai no atļautām un neatļautām vietām nācās pat izdot pašvaldības rīkojumus.
Tomēr mums taču dota lieliska iespēja — izvēlēties to, ko vēlamies, nevis pieņemt citu personu izvēli. 1922.—1931. gada vēlēšanās piedalījās ap 80% balsstiesīgo, 1993. gadā — gandrīz 90%, bet pēc tam līdzdalīgo skaits gājis mazumā. Vēl pirms 20 gadiem 70%, pirms desmit gadiem — 60, bet pēdējos divus parlamentus veidojuši tikai katrs otrais balsstiesīgais. Vai tas ir protests pret varu? Protams, nē! Tā ir muļķīga «šaušana sev kājā», jo valsts taču esam mēs, mūsu izvēle, nevis neizvēle. Labprātīgi savu balsi izniekojošiem domāšana ir kā nīstajās diktatūrās Krievijā un Baltkrievijā, kur sagroza vēlēšanu rezultātus. Tā notika arī padomju okupācijas laikā, kad 91% balsstiesīgo Talsos piedalījās «vēlēšanās» (1940. gada jūlijā), kur vienīgā izvēle bija iemest vienu lapiņu urnā, vai nē. Tomēr varai bija iespēja apgalvot, ka tā Saeima, kas sanāca, tiesīga nobalsot par pievienošanos PSRS. Kas sanāks 14. Saeimas vēlēšanās, piedaloties 50, 40 vai varbūt 10% vēlētāju? Tas ietekmēs ikvienu.
Pirmās parlamenta vēlēšanas latvieši piedzīvoja vēl 1906. gadā, kad pēc revolūcijas cars atļāva ievēlēt I Valsts Domi, ko gan pats atlaida pēc diviem mēnešiem. Bija iespēja izvēlēties, bet vienu pārstāvi parlamentā ievēlēja vairāki simti turīgo, vienu — vairāki tūkstoši trūcīgo. Šodien ikviena balss ir līdzvērtīga citai. Tas ir demokrātijas ieguvums.
Ja mēģinātu nedomājot sasaistīt līdzdalības procentu ar normu, kas bija spēkā 1922., 1940. un 1992. gada vēlēšanu likumos, bet nav šobrīd — aizliegumu tirgot alkoholu vēlēšanu dienās, tad varētu cerēt, ka aizlieguma atjaunošana palielinās vēlētāju skaitu, tomēr šoreiz negaidīsim no valsts, bet prasīsim sev un līdzcilvēkiem: kāpēc jāpiedalās vēlēšanās?
#SIF_MAF2022