Pieredzē dalās Laura Freimane, trīs bērnu mamma, kura ar vīru plāno ģimenē uzņemt audžubērnu.
— Kā izlēmāt, ka varētu atvērt durvis kādam audžubērnam?
— Man personīgi mīlestība pret bērniem, kuri palikuši bez vecākiem, ir no bērnības, jo sanāca tā, ka omamma šūpuļdziesmu vietā dziedāja dziesmas par bāreņiem. Var uz to paskatīties ar smaidu, bet saprotu, ka tam noteikti bija kāda nozīme. Es gulēju un raudāju, iztēlojoties, kā tas bērns skatās debesīs, raugoties, kur ir mamma. Vienmēr esmu zinājusi, ka gribu savā ģimenē pieņemt bērnus. Bērni man apkārt ir bijuši jau no mazotnes — brālēni, māsīcas. Bieži pieskatīju citu bērnus. Spilgtākais notikums, kas man šo vēlmi apstiprināja kā pareizu lēmumu, ir atgadījums, kad biju slimnīcā ar vecāko dēlu Aleksu. Viņam tad bija gadiņš. Mūsu palātā bija vēl viens puisītis. Tāda paša vecuma, bet pavisam viens pats. Jāsaka jau, kā bija — kā mežonītis gultiņā, kurš nemācēja arī staigāt. Viņš sev nelaida nevienu klāt, bet man tomēr sanāca iegūt puisīša uzticību. Tobrīd rūpējos par abiem mazajiem, jo tā puisēna mamma ne reizi neatnāca pie viņa. Iemeslu gan nezinu, kāpēc tā. Un tad, kad mums bija jābrauc mājās, bija grūti atstāt to mazuli. Ar šī brīža sapratni apzinos, ka arī viņam tas nebija viegli, jo paspēja mums pieķerties.
— Kāda nozīme ir aspektam, ka apzināties — tas ir uz laiku?
— Viss ir atkarīgs no tā, kā raugies uz bērnu, kam esi atvēris nama durvis un sirdi. Ja tu viņu pieņem ar apziņu, ka esi aprūpētājs, nevis vecāks, tad tu sevi gatavo jau no pirmās dienas, ka tas brīdis pienāks. Mēs ar vīru esam vienojušies, ka juridiski brīvu bērnu mēs tālāk sistēmā nelaidīsim. Tas būs mūsu.
— Vai būtu gatavi uzņemt ukraiņu bērnu?
— Kad runājām ar bāreņtiesu, mums uzdeva jautājumu, vai mums ir kādi iebildumi pret kādu tautību. Mēs sapratām, ka nav. Bērns ir bērns — neatkarīgi no tā, kas ir rakstīts viņa dokumentos vai sejas vaibstos. Man ļoti patīk citāts no mūsu apmācībām, proti, ka «ikviens bērns ir viena gādīga pieaugušā attālumā no veiksmes stāsta…»
Bērns ir bērns — neatkarīgi no tā, kas ir rakstīts viņa dokumentos vai sejas vaibstos.
— Vai tā no jūsu puses ir misijas apziņa?
— Pavisam noteikti. Jā, tas viss arī biedē, jo apzinies, ka tas nav brauciens izklaides parkā, bet gan grūts un nezināms ceļš, bet izmainīta dzīve kādam bērnam — tas noteikti ir to pūļu vērts. Es pieļauju, ka caur mūsu mājām izies ne viens vien bērns, tāpēc ticam, ka mums būs nams, kas atbildīs šai misijai. Tas viss ir vēl procesā, bet nešaubāmies.
— Vai ir lielas formalitātes un, jūsuprāt, adekvātas prasības no atbildīgo institūciju puses?
— Nu tā, kā rāda filmās, noteikti nav, kad aizej, paņem bērnu un ved viņu mājās. Ir vajadzīgas dažādas izziņas, arī mūsu raksturojums no psihologa un apmācību vadītāja. Ir arī prakse, bet šobrīd, atrodoties šajās apmācībās, es saprotu, cik tās ir vajadzīgas. Ne tikai, lai sagatavotu sevi pieņemtajam bērnam, bet arī audzinot pašai savus un komunicējot arī ar citiem. Tā ir liela svētība — izzināt šo bērnu sirdis un ieraudzīt pasauli ar viņu acīm. Kā teica viens no mūsu apmācību biedriem — šādus kursus vajadzētu ikvienai ģimenei pirms ģimenes plānošanas. Mēs paši bieži vien sagraujam savus bērnus, kas tālāk to pašu dara ar savējiem, jo vienkārši nav zināšanu, kā ir pareizi. Daudzas lietas darām tikai pēc inerces un pašu pieredzes.
