Nav nekāds noslēpums, ka spēlētprieks ir lielisks vadmotīvs ne tikai sportā, bet arī kultūrā. Un kur vēl lielāka spēlēšana, ja ne uz teātra skatuves! Lielisku sniegumu Latvijas amatierteātru iestudējumu «Gada izrāde 2023» reģionu skatē parādījis Talsu Tautas nama K. Valdemāra Talsu teātris ar režisori Jolantu Skujenieci, iegūstot pirmās pakāpes diplomu.
Teātra kolektīvs iestudēja Aleksandra Vampilova viencēlienu «Gadījums ar metranpāžu», kurā spēlē Andžejs Beļēvičs, Inese Akmene, Mikus Krastiņš, Nikola Pecenčuka, Rihards Juškins, Arnis Sūna un Maruta Simsone. Teātra režisore teic, ka šis noteikti nebijis tas gadījums, ka luga stāvējusi mīļāko darbu sarakstā un gaidījusi savu kārtu iestudēšanai. Ar esošo teātra sastāvu bija kaut kas jāpasāk, lai varētu virzīties tālāk, un izrādās, ka « Gadījums ar metranpāžu» bijusi ļoti laba un atzīstama izvēle, kas novērtēta arī Latvijas amatierteātru vidū. Jolanta Skujeniece teic, ka pašlaik Talsu teātris gatavojas Latvijas amatierteātru salidojumam Valkā, kas ir liels notikums, kurš aizrit reizi piecos gados. Tam visam pa vidu amatierteātru iestudējumu reģionu skatē godalgotā pērle tiek izrādīta arī novada teātra mīļiem.
Labāk, nekā cerēts
Jautāta par metranpāža jēdzienu, kas ausīm skan sveši, Jolanta Skujeniece paskaidro, ka tā ir mūsdienās no aprites izgājusi profesija, proti, tipogrāfijas burtlicis. «Ņemot vērā, ka tagad visur notikusi digitalizācija, mēs meklējam, ar ko aizvietot šo nosaukumu, bet neko jaunu neatradām. Kāpēc jaunais puisis nevarētu būt viens no tiem jauniešiem, kas grib šo seno profesiju apgūt? Ir taču vēsturiskās grāmatu spiestuves, un tur jau kādam metrampāžam jāstrādā, tāpēc paturējām šo nosaukumu. Un mūsu gadījumā tas radījis pat papildu interesi. Citu Aleksandra Vampilova lugu jau bijām iestudējuši ātrāk. Šoreiz uzvedām komēdiju, kas parāda, ko viens cilvēks ar savu iedomāto vai reālo varu var izdarīt ar pārējiem — kā viņš var manipulēt, kā pats cīnās ar saviem mošķiem un padara neciešamu dzīvi arī pārējiem. Šī tēma ir mūsdienīga un aktuāla,» paskaidro režisore.
Runājot par savu amatierteātra kolektīvu, viņa pauž, ka dalībnieku skaits robežojas ap 15. «Ir kādi, kas ir tā sauktie atvaļinātie aktieri. Kovida laiks diezgan kaitēja. Iestudējām izrādi, nospēlējām vienu reizi, bet tūlīt iesākās kovids, līdz ar to izrāde vispār neizgāja tautās. Vēl nesen saņēmu komplimentus no Nacionālā kultūras centra teātra ekspertes Daces Vilnes par šo veikumu. Atjaunot šo izrādi vairs nav iespējams, jo cilvēki noveco. Tad ir jābūt pilnīgi citam sastāvam un atbilstošam vecumam. Un mūsu teātrim ir tāds brīdis, ka jaunieši mūs pamet, jo dosies studēt. Līdz ar to arī jaunā izrāde apstāsies. Un tur neko nevar izdarīt. Šodien sanāksim kopā un runāsim par jaunām lietām, tāpēc teātrim būs sarunas pie galda. Mums sākas jauns etaps. Un ir jautājums, kas atnāks jauniešu vietā. Ja izrāde ir gatava, tad ir vieglāk saplānot spēlēšanu, bet, ja runājam par mēģinājumiem, tad ir grūti. Katram jau ir sava dzīve, darbs un arī citi kolektīvi, kuros darbojas. Jāmēģina visu apvienot. Lai vai kā, šo jauno izrādi vedīsim atrādīt uz Valku,» pastāsta Jolanta Skujeniece, kura ļoti cerējusi uz vismaz otro vietu, bet sanācis vēl labāk. Tas visam šim pasākumam piešķir tik ļoti nepieciešamo mērķi.
Nospiedums no tautas teātra laikiem
«Ja ir mērķis un ir izrāde, tad kolektīvs ir spējīgs kaut kur aizbraukt. Šobrīd sapulcēt kolektīvu uz tusiņiem ir neiespējami, jo ir dažādas intereses. Ir kādi, kuriem interesē tikai teātra spēlēšana un ballītes ir vienaldzīgas. Ir tādi, kuriem vajag abus, bet ir tādi, kuri vēlas daudz šīs sadzīviskās puses, jo tās pietrūkst. Un viņi nevar pieņemt to, ka tās vairs nav tik daudz. Vecāka paaudze atceras laikus, kad braukts un 100 izrādes spēlētas, bet tas viss ir pagājis. Šobrīd ir pavisam cits laiks. Daudzos kolektīvos cilvēki noveco un maz nāk klāt jauni. Un, ja kāds, kas spēlējis teātri, iesēžas mājās, atpakaļ dabūt viņu nevar,» pieredzi līdzdala režisore un atklāj, ka viņas vadītā teātra kolektīva darbošanās gadi tiek rēķināti no 1959. gada,— 19. janvārī pienākusi jau 65 gadu jubileja.
«Mūs pazīst kā tautas teātri, un nevienam nav bijuši jautājumi šajā ziņā. Bet tautas teātri beidza pastāvēt līdz ar padomju laikiem, un tam bija citi principi, cits nodrošinājums, citas prasības, bija pat štata darbinieki. Tā bija pilnīgi cita iekārta. Bet mēs šobrīd esam kā jebkurš cits teātris novadā. Vienīgais īpašais mūsu imidžā ir tas, ka daudzi domā, ka pie mums var nākt tikai tādi, kas prot lieliski spēlēt un ir jau ar pieredzi. Jā, tas nospiedums ir palicis no tautas teātra. Bet mēs nešķirojam. Ņemam cilvēkus, kas nāk. Meklējam katram atbilstošu lomu. Mikus Krastiņš atnāca, un mums kā reiz bija 16 gadus veca puiša loma izrādē. Un tā viņš pie mums sāka spēlēt,»
stāsta J. Skujeniece.
/Foto: Edgars Lācis/
Uz lugu lielākoties jābūt klikšķim
Kad režisorei jautā, kā viņa izvēlas dramaturģijas darbu, kuru iestudēt, viņa teic, ka nebūt ikdienā neaizraujas ar lugu lasīšanu. «Kad paņemu lugu, momentā jau domāju, ko kurš varētu spēlēt. Man pašlaik stāv malā divas vai trīs lugas, kuras nevaru paņemt, jo mēs nevaram nodrošināt sastāvu atbilstības ziņā. Ir svarīgi neņemt lugu tikai tāpēc, ka vari nodrošināt lomas. Lugu vajag izraudzīties kā labu materiālu un tādu, kura der konkrētajiem aktieriem. Man vajag tā, lai ir klikšķis uz materiālu, lai gan ar metranpāžu tā nebija (smejas). Vīzijas par galarezultātu man ir, bet visu audzēju procesā. Man ir jāredz, kā tas izskatās uz skatuves, un eju uz to, ko gribu. Man vajag redzēt darbību uz skatuves, lai es varētu izvēlēties pēdējo versiju. Šeit kā režisore esmu kopš 2011. gada. Pirms tam darbojos Lībagu pagastā, Dižstendē, īsu brīdi Laucienē,» līdzdala J. Skujeniece.
Savukārt uz jautājumu, vai Talsos teātri mīl un ciena, viņa atbild apstiprinoši, jo interesentu patiešām netrūkst un novadā cilvēkiem teātris iet labi pie sirds. Teātra cienītāji brauc pat uz citiem pagastiem, kad zina, ka tur būs redzams kāds uzvedums
. «Nevienu brīdi neesmu izjutusi, ka cilvēki negribētu skatīties teātri. Ne jau tikai mūs, jo labprāt skatās visu kolektīvu veikumā. Tie, protams, nav visi cilvēki. Tie ir tie, kuri tic amatierteātrim. Priekšstats par amatierteātri ne visiem ir labs. Kādiem prātā palicis tāds ieraksts: ja amatierteātris, tad jau taisa pekstiņus, viegla rakstura uzvedumus, kur izsmieties un izākstīties. Kad parāda kaut ko citu, tad domas mainās. Es neteikšu, ka mums ļoti palielinājies fanu pulks uz tā rēķina, bet par piekrišanu nesūdzamies,»
atzīst Jolanta Skujeniece.
«Lai uzvestu lielu lugu, pašai ir jāsalasa kopā viss sastāvs. Kā smejos, man būs projektu teātris uz konkrētu lugu. Tas vispār ir labs risinājums. Faktiski jau uz to arī velk. Dzīve un apstākļi mainās, ir konkrēta izrāde, kurai jāsalasa sastāvs. Ir teātri, kas tā dara. No reizes uz reizi. Ne visi dalībnieki ir vienmēr un visur. Ir kaut kāds kodols un pārējie, kas apaudzē to. Man arī ir plāns iestudēt lugu atbilstoši mūsu teātra 65 gadu jubilejai. Tā būs latvieša sirdij tuva. Klasika ar manu dramatizējumu. Ceru, ka viss izdosies. Ļoti gribas kaut ko krāšņu, atraktīvu. It kā klasiku, kas varētu tapt mūsdienīga, jo problēma jau ir aktuāla visu laiku,» iecerē nedaudz ielūkoties ļauj režisore.
