Talsu novada izcilnieki 2023

Talsu novada izcilnieki 2023

«Man nav laika novecot!»

Sabilniece Ina Valtere ir Latvijas Amatniecības kameras diplomēta meistare. Viņa vienmēr savos rokdarbos visā pasaulē ir popularizējusi arī Talsu novadu un Sabili. Perfekti pieprot ļoti daudzas rokdarbu tehnikas, taču vismīļākā pašai ir tieši cimdu adīšana, kur varot radoši izpausties kā māksliniece. Un arī viņas meistardarbnīca Sabilē nosaukta par «Cimdiņiem». Šogad Talsu novads piešķīris Inai Valterei Izcilības balvu, un viņa atzīst, ka ir ļoti patīkami, ka mūža darbs tiek novērtēts.

Sabilniece Ina Valtere atzīst, ka ir patīkami saņemt sava darba novērtējumu. Viņasprāt, cilvēka ieguldītais mūža darbs paliek tieši zināšanās, ko esi nodevis citiem, tāpēc Latvijas Amatniecības kameras diplomētai meistarei ir tik svarīgi dalīties ar savām prasmēm. Viņa izaudzinājusi astoņas jaunas meistares, un turpina darboties ar kolektīviem Sabilē un Stendē.
/Foto: Terēze Matisone/

Šovasar daudziem, kas Inu Valteri pazīst, bija pārsteigums, ka viņai jau apaļi 80. Pa kuru laiku?! Viņa pati smejoties atzīst, ka cilvēki, kas meistari nav kādu laiku redzējuši, nu satiekot, saka: «Tu nemaz nenoveco!». «Bet man taču nav laika novecot!» viņa attrauc. «Man visu laiku jābūt tādā ritenī, un ir jau tāds teiciens — kamēr vari, tikmēr dari!» Arī Stendes Tautas nams, kura paspārnē darbojas rokdarbu pulciņš Inas Valteres vadībā, sveicot meistari, sacīja, ka apbrīno viņas enerģiju, tik daudz gadu kopā darbojoties. «Vēl jau kādus 20 gadus līdz simtam varētu, un tad paskatīsimies,» tā vēlējumā joko tautas nama kolektīvs. Taču katrā jokā daļa taisnības — dāmas patiešām ik gadu brīdī, kad Ina Valtere saka: «Viss, eju pensijā!», cer, ka viņa to nedomā nopietni.

Mirkli pirms Talsu novada Izcilības balvas saņemšanas Ina Valtere atzīst, ka galvenais ir nestāvēt uz vietas. «Tā ir jebkurā darbā — tikko tu paliec uz vietas, tā viss. Ir jābūt apritē un cilvēkos. Man patīk Ojāra Vācieša dzejolis «Tu vari būt par pašu dzelzi cietāks, un tomēr būsi nemanāms un sīks, ja nenostāsies tajā dzīves vietā, kur tu visvairāk esi vajadzīgs.» Katram jāatrod tā sava vietiņa, jāizkopj gribēšana, varēšana un tas, ko Dievs man ir iedevis. Jāiet pašam uz priekšu un jāvirza arī citi,» saka I. Valtere. «Tā laikam ir tāda Laimes mātes dāvana, ka man vienmēr iznācis būt tajā vietā un laikā, kur satieku tādus cilvēkus, ar kuriem kopā es varu izdarīt kaut ko lielu un labu.»

«Tas ir mans sirdsdarbs»

Talsu novada Bērnu un jauniešu centra vadītāja Doloresa Lepere saņēmusi Izcilības balvu par augsti profesionālu, pašaizliedzīgu darbu, izciliem un nozīmīgiem sasniegumiem izglītības jomā, kas nesuši Talsu novada vārdu valstī.

«Ir ļoti liels gandarījums, redzot, ka audzēkņiem, kas pie manis ir nākuši teātrī, apguvuši skatuves runu, tas dzīvē ir ko devis. Tas dod motivāciju strādāt,» atzīst Doloresa Lepere. /Foto: Edgars Lācis/

Par Talsu novada Bērnu un jauniešu centra attīstību vairāk nekā 30 gadu garumā rūpējusies Doloresa Lepere, kura darbu sauc arī par savu vaļasprieku. Lai gan balvas šo gadu laikā ir bijušas dažādas, viņa atzīst, ka vispatīkamāk ir saņemt pateicību no savējiem. «Man ir prieks un gandarījums par to, ka darbs novadā ir ieraudzīts un novērtēts. Tas ir mans sirdsdarbs. Attīstība ir notikusi reizē ar visas Latvijas attīstību. Ir ļoti liels gandarījums, redzot, ka audzēkņiem, kas pie manis ir nākuši teātrī, apguvuši skatuves runu, tas dzīvē ir ko devis. Tas dod motivāciju strādāt. Ir ļoti svarīgi, lai mēs tiešām ietu uz priekšu un attīstītos. Ir jāaug līdzi un jāmainās, šajā darbā nevar sēdēt uz vietas. Liela nozīme ir arī tam, lai būtu laba komanda, uz ko var paļauties, — to, ko nezinu es, to zina mani darbinieki,» atzīst D. Lepere.

Liels atbalsts viņai ir arī ģimene, kas veicinājusi radošumu, vienmēr atbalstījusi un bijusi blakus. «Tā kā man ir radoša ģimene, varam pakonsultēties, viens otram sniegt padomu un pasmelties radošās idejas. Neformālā izglītība ļoti daudz deva arī maniem dēliem — domāju, ka tas jebkuram jaunietim dod citu skatu uz dzīvi. Esot blakus jauniešiem, arī tu pats skaties uz dzīvi ar citu skatu, tā ir savstarpēja mijiedarbība,» smaidot noteic bērnu un jauniešu centra vadītāja.

Latvijas sabiedrībai šajā svētku mēnesī D. Lepere vēl gaišas domas: «Lai ir sirdsprieks darīt to, ko gribas darīt, lai gaišas domas, lai cilvēki nav skaudīgi un nenovīdīgi, lai priecājas viens par otru, atbalsta un neaizmirst pateikt paldies, jo šis «paldies» ir ļoti svētīgs, un patiesībā nekas skaistāks kā mūsu himnā «Dievs, svētī Latviju» nekur nav pateikts.»

Darba mūža novērtējums ar izcilības atzīmi

Jolantai Ozolai 17. novembrī tika pasniegta izcilības balva par būtisku ieguldījumu Talsu novada kultūras nozarē un ilggadēju darbu Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma vērtību saglabāšanā, popularizēšanā un nodošanā nākamajām paaudzēm.

«Man nav bijušas citas nodarbošanās, un hobijs ir sakritis ar darbu. Jā, tā ir veiksme, bet es bieži domāju, kas būtu, ja es to, ko esmu ilgus gadus darījusi, būtu atstājusi vienkārši kā hobiju. Es pati ļoti ātri pārtraucu dejot, jo sapratu, ka nevaru to apvienot ar vadīšanas pienākumiem un darboties ar pilnu jaudu,» Jolanta Ozola. /Publicitātes foto/

Pastendes bijusī ilggadējā kultūras nama vadītāja, kura sevi uzticami pierādījusi arī kā tautas deju kolektīvu vadītāja, pauž, ka saņemt Izcilības balvu viņai ir liels prieks un gods, kas radot arī dziļas pārdomas par to, cik ļoti ātri paiet laiks. «Šo Izcilības balvu es sajūtu kā sava darba mūža novērtējumu. Kopš saņēmu ziņu, ka man tā tiks pasniegta, manī raisās pārdomas, kā sāku strādāt, ko es tolaik domāju un kādi bija mani ideāli par to, ko darīšu, bet viens knipis, kad pagājuši jau vairāk nekā 40 gadi,» pārdomas līdzdala J. Ozola.

Jautāta, kāpēc izvēlējusies sevi veltīt tieši nemateriālās kultūras mantojuma vērtību saglabāšanai un nodošanai nākamajām paaudzēm, viņa atzīst, ka liels nopelns ir brīnišķīgajiem skolotājiem, kas bijuši blakus un viņu virzījuši. «Man nav bijušas citas nodarbošanās, un hobijs ir sakritis ar darbu. Jā, tā ir veiksme, bet es bieži domāju, kas būtu, ja es to, ko esmu ilgus gadus darījusi, būtu atstājusi vienkārši kā hobiju. Es pati ļoti ātri pārtraucu dejot, jo sapratu, ka nevaru to apvienot ar vadīšanas pienākumiem un darboties ar pilnu jaudu,» komentē Izcilības balvas laureāte.

Kad tiek vaicāts, kas viņu virza, viņa pasmaidot saka: «Man vairs nekur nav jāvirzās. Esmu jau aizvirzījusies.» J. Ozola atklāj, ka septembrī pienācis tas laiks, kad aktīvās darba gaitas noslēgusi. «Šo darbu vairs nevar darīt, ja nav 100 procentu «pulvera». No septembra esmu pensijā, bet esmu pieejama, ja nepieciešams padoms. Tagad man ir laiks no malas priecāties par citiem. Nevar visu laiku strādāt un strādāt, ir jāprot apstāties. Tagad daru visu ko citu un baudu dzīvi. Kamēr Doloresa Lepere atradīs jaunu vadītāju, es pamācīšu maziem bērniņiem dejot, kas man tik ļoti patīk. Es ļoti gribu redzēt, ko mani kolēģi dara, un gribu braukt uz dažādiem pasākumiem, ka nevaru to pat izteikt vārdos… Šogad man būs pirmie valsts svētki, kuriem nebūšu organizētāja. Un man būs jāiet runāt publikas priekšā, kā vienmēr esmu pamudinājusi darīt citus. Par to pasmaidu. Degts ir diezgan, tāpēc tagad gribas visu mierīgi. Ir brīvas sestdienas un svētku dienas, ko arī baudu,» pirms Izcilības balvas saņemšanas sarunā atklāj Jolanta Ozola.

#SIF_MAF2023