Par ELVI florbola līgas vīriešiem otru finālisti kļuvusi “Talsu NSS/Krauzers”, kas par čempionu titulu spēkosies ar “FS Masters/Ulbroka”. Lai gan šķita, ka pēdējā spēle pirms fināla “Arēnā Rīga” varētu būt jau pagājušajā sestdienā Talsos, tomēr zaudējums talsiniekus nākamajā dienā aizveda uz Cēsīm. Bet tur gan talsinieki cēsniekiem pierādīja, ka tieši viņi pelnījuši vietu Superfinālā.
Tas, ka talsinieki jau piepildījuši mērķi spēlēt “Arēnā Rīga”, bija skaidrs pirms pāris nedēļām, bet atlika, bet atlika noskaidrot, vai cīņa būs par pirmo-otro vai trešo-ceturto vietu. Un sākotnēji šķita, ka mājas spēle sestdienas vakarā varētu būt pēdējā pirms Superfināla Arēnā. Tomēr tik viegli neizdevās. Ja pirmajā periodā nepārspējami bija abu komandu vārtsargi, kas neielaida nevienu metienu, tad jau otrais periods noslēdzās ar cēsnieku pārsvaru un arī spēle beidzās ar 3:2 “Lekringa” labā. “Ilgi nevarējām atlauzt pretinieku vārtus, un tas radīja papildus nervozitāti, kas beigās arī rezultējās – bija jāskrien, jāķer kaut kur, un mēs vairs nevarējām spēlēt savu pacietīgo spēli,” izklāsta spēlējošais treneris, komandas kapteinis Toms Akmeņlauks. “Neviens jau neteica, ka būs viegli. Pretinieks ir respektējams, un darbiņš nav padarīts. Nezinu, varbūt paši nenoticējām, ka varam nospēlēt. Ir kaut kādi momenti, kur aizsitam tās bumbas, kaut kādas kļūdiņas, kaut kur nobakstāmies, bet puišiem cepuri nost. Baudīt šādu spēli, skatītāju priekšā – ir jau forši,” tā spēlējošais treneris Artis Raitums.
Tuvojoties pašām spēles beigām, Talsu florbolistiem Jānim Ragovskim un Marisam Šķuburam izdevās gūt pa vārtiem. Turklāt tas notika tik īsā laika, ka šķita – tūlīt būs arī trešie tik ļoti nepieciešamie vārti, taču līdz spēles beigām bija atlikušas vien piecas sekundes. “Vajadzēja vienkārši ātrāk pamosties visiem. Momenti bija, bet mēs tos veidojām maz, pieļāvām daudz tādus tehniskus brāķus, un tas spēlēja lielu lomu viņiem vairāk. Viņi spēlēja ar bumbu vairāk, mēs mazāk, un tā arī tas rezultāts palika,” stāsta vārtsargs Sandijs Gabriels Siliņš.
Taču nekas vēl nebija zaudēts – sērijai bija jāturpinās līdz vienas komandas četriem panākumiem, un tobrīd “Lekrings” tajā zaudēja ar 2:3. un nākamā cīņa priekšā jau nākamajā dienā. Talsinieki atzina, ka jāatpūšas, jāsaņemas psiholoģiski un negatīvais vienkārši jāatstāj šodienā. “Mēs esam fiziski labi sagatavota komanda. Mums divas dienas pēc kārtas spēlēt nav baigā problēma – skatoties pēc tā, kā sērijā mums iet, ka otrās spēles mums ir stabilākas un tās esam uzvarējuši. Tā kā, jā, fiziskais mums atļauj to spēlēt,” izklāsta vārtsargs.
Un tieši tā arī bija – nākamajā dienā sērijā talsinieki triumfēja ar 4:2 un iekļuva Lielajā finālā, kas notiks 13. aprīlī. “Šis ir mūsu gads, bet uzvarēs stiprākais. Redzēsim, kā būs, bet es domāju, ka mēs to varam, un mēs visi zinām, ka to varam. Vienkārši jāatdod viss, kas ir,” tā Sandijs Gabriels Siliņš.
Tikmēr spēle Talsos aktualizēja problēmu – Talsu Valsts ģimnāzijas zāle bija skatītāju pārpildīta. “Ja spēle ir piecos, tad pulksten četros jau ir pilns, un cilvēki meklē, kur atrast savu vietiņu, un tā ir liela problēma. Bet tā ir patīkama problēma, ka mūs novērtē, Talsu iedzīvotāji nāk un atbalsta mūs. Ne tikai mājas spēlēs, bet arī izbraukumos. Ir prieks censties,” dalās Artis Raitums.
Vietu problēmu varētu atrisināt ietilpīgākas tribīnes, taču tam nepieciešams finansējums, un nestabilā finansiālā situācija Talsu novadā plānu šobrīd piebremzējusi.
Foto autors Oskars Sidra.
