Talsu novada Lībagu pagastā jau marta sākumā ieradās Tatjana Stožoka ar vīru Vadimu, kuri Ukrainā uzņēmušies rūpes par sešiem audžubērniem. Ģimene nolēma pamest dzimto pusi, domājot par bērniem, kuriem nav jāredz kara šausmas, bet jādzīvo mierā. Bērni nu apmeklē Talsu bērnudārzu un skolas.
— Tatjana, no kura Ukrainas apgabala esat ieradušies? Atceros, ka mūsu iepazīšanās reizē marta sākumā ar asarām acīs stāstījāt, kādā steigā pieņēmāt lēmumu, ka ir jāpamet mājas.
— Esam ieradušies no Kijivas apgabala Vasilkovas. Spriedze atmosfērā bija jau kādu laiku. Kad iesākās karadarbība, neviens īsti nedomāja, ka tas būs tik nopietni.
Naktī, kad devāmies prom, jo bija sākusies bombardēšana, nebija laika daudz domāt.
Jau jutām, ka tāds brīdis būs. Bērni bija ielikti gulēt kopā pirmajā stāvā, jo bijām gatavi ātri doties prom, un visam bija jābūt jau saorganizētam. Latvijā ieradāmies ar tukšām rokām. Sapratu, ka nekā dārgāka par tuvajiem patiešām nav. Viss pārējais vienā brīdī zaudē vērtību.
— Kāpēc devāties tieši uz Latviju?
— Tas nebija nejauši. Mūs patiesībā šeit uzaicināja organizācija, kas darbojas Ukrainas bāriņu jautājumā. Visu organizēja meitene Kristīne, bet tas viss notika organizācijas ietvaros. Mēs atsaucāmies un esam pateicīgi Dievam par to un brīnišķīgajiem cilvēkiem.
— Cik pašlaik ģimenē uzņemto bērnu jums ir? Un cik atvasīšu vispār esat izaudzinājuši?
— Ja skaitu kopā pašas bērnus un pieņemtos mūsu ģimenē, tad sanāk, ka vecāki esam bijuši 17 bērniem. Sešiem nepilngadīgajiem bērniem esam mamma un tētis pašlaik. Mūsu dēls Žeņa ir jau pilngadīgs. Viņam ir deviņpadsmit. Viņš ir students. Un ceram, ka viņš atradīs te Talsos prakses vietu… Viņš turpina studijas attālināti Ukrainā. Mācās par atslēdznieku.
— Es saprotu, ka neko nevar prognozēt, bet pašlaik, kā jums šķiet, uz cik ilgu laiku jūs plānojat palikt Latvijā? Zinu, ka ir ukraiņi, kuri neredz cerību atgriezties mājās.
— Jā, nevaram neko zināt, bet gadu noteikti paliksim šeit. Tā arī rakstījām dokumentos, kuri bija jāaizpilda. Kā būs tālāk, nezinām.
— Vai jūsu ģimene Talsos jūtas labi? Vai jūtaties pieņemti?
— No sirds esam pateicīgi par palīdzību un pretimnākšanu. No visām pusēm redzam labvēlību. Mūs pacieš (smejas), pieņem, palīdz. Liela pateicība gan sociālajam dienestam, gan pārējiem cilvēkiem, kuri palīdz un atbalsta. Tāpat arī kristiešu draudzēm.
Tas ir apbrīnojami, cik šeit visi ir vienoti un neplēšas savā starpā! Kristiešu draudzes ir tik vienotas un nedalās pa denominācijām, uzsverot, ka ir labākas par citiem. Te to vispār nejūt, un tas pārsteidz. Tam vispār nav nozīmes. Visi kā viena Dieva ģimene…
Tāpat palīdzība no valsts — viss ir korekti un laikā. Mēs jūtam atbalstu no visām pusēm un visos līmeņos. Tāpat par māju, kuru mums iedeva dzīvošanai, saimnieks neprasa īri. Ir jāsamaksā tikai komunālie maksājumi. Mums ir palīdzība gan pārtikas, gan apģērba ziņā. Jutāmies pat priviliģēti, kad Aina Šteinberga mums jau no paša sākuma piegādāja savu īpaši cepto maizīti. Neko tādu nebijām ēduši. Dzirdēju, ka daudzi vietējie pat tādu nav baudījuši vai nopērk reti. Paldies Ainai! Un visiem, visiem pārējiem, kas mums palīdz un atbalsta.
— Kā jūtas bērni? Vai ir iejutušies?
— Tūlīt dzirdēsi atbildi! Bērni, kā jūs šeit jūtaties? Vai tu dzirdi, ko bērni atbild? Viņi visi saka, ka jūtas labi un ir priecīgi. (Smejas.)
«Tā ir mūsu dzīves misija — būt mammai un tētim. Un mēs par to esam pateicīgi Dievam.»
— Vai jūs kā vecāki jūtat atšķirību? Vai audzināt savus miesīgos bērnus ir citādāk, nekā uzņemties rūpes par bērniem, kuri ir pieņemti ģimenē?
— Tas ir patiesi, ka nemēdz būt svešu bērnu. Bērni ir bērni. Visiem viņiem ir vajadzīgas rūpes, mīlestība un siltums. Tas ir mūsu aicinājums un kalpošana. 2001. gadā sākām un joprojām audzinām bērnus. Tā ir mūsu dzīves misija — būt mammai un tētim. Un mēs par to esam pateicīgi Dievam. Mums, kā es smejos, ir bērni vecumā no trīsarpus līdz 42 gadiem. Arī vecākiem bērni Anna un Aleksejs ir Talsu novadā kopā ar savām ģimenēm. Otrs dēls aizbrauca ar sievu uz Dāniju…
— Jūs noteikti sazināties ar Ukrainā palikušajiem draugiem un radiem. Kas pašlaik notiek pilsētā, kurā dzīvojāt?
— Jā, man tur palikuši vēl četri dēli. Tagad atkal sākusies apšaude. Miera pagaidām vēl nav. Mūsu pilsēta ir izpostīta, bet ne tik lielā mērā, kā citur, ja salīdzina ar Marijampoli vai Harkivu. Cilvēki nedzīvo panikā. Tur ir salīdzinoši mierīgāk. Sākumā bombardēja, bet pēc tam kļuva mierīgāk. Varbūt kontrolē notiekošo. Bet blakus pilsētu kārtīgi izpostīja… Sazināmies ar savējiem un to darām regulāri.
