«Veģos» par divdesmit augļu kokiem plašāks dārzs

Saulainajā 22. aprīļa piektdienā Abavas pagasta pansionāta «Veģi» dārzā notika augļu koku stādīšana, kas noritēja neierastā sastāvā. Savu roku darbam pielika arī jaunie iestādes klienti no Ukrainas, kuri, visticamāk, atpakaļ uz Doņecku nedosies un paliks šajā valsts sociālās aprūpes centra «Kurzeme» filiālē.

Divdesmit saimniecības «Bētras» ziedotie augļu koku stādiņi, tās pārstāvja Andra Grosa ieteikumu un paraugdemonstrējuma pavadīti, atrada jaunu zemes pleķīti augšanai Veģu pansionāta augļu dārzā.

Pansionāta iemītnieki no Ukrainas redzēs ābelītes arī uzaugam

Mazajiem koku stādiem lielu postažu var atnest gara zāle, kura izsūc visu spēku, ka kociņiem nepaliek nekādas izredzes, savukārt sanākušie svinīgā pasākuma dalībnieki, arī pansionāta «Veģi» iemītnieki, darbinieki un citi viesi, kā sūkļi piepildīti ar prieku un lielu interesi, vēroja, kā pareizi veikt stādīšanas darbus, par nezālēm skaistajā pavasara dienā nemaz nedomājot. Aizraujošajā procesā piedalījās arī pansionāta «Veģi» jaunie iemītnieki no Doņeckas. Ramona Petraviča uzrunā atklāja, ka akcija, kad Latvija tiek apstādīta ar augļukokiem, nenorit pirmo gadu. Tad kopā ar labas gribas cilvēku Lūkasu Mairi Marcinkeviču šī ideja iesakņojas laikā un nesīs augļus arī pēc daudziem gadiem jau burtiski. «Tā ir uz nākotni vērsta darbība. Kociņi nesīs ražu un priecēs iemītniekus arī šeit,» sacīja Saeimas deputāte.

Valsts sociālās aprūpes centra «Veģi» vadītāja Dace Kleinberga sarunā pauda prieku par pavasarīgo notikumu, jo pašreizējais augļu dārzs ir visai novecojis un atsvaidzinājums ir bijis nepieciešams. Tāpat nama iemītniekiem, kā jau visiem, augļi iet visai labi pie sirds. Un pats svinīgais notikums atnesis lielu prieku, jo katri svētki tiek gaidīti ar sajūsmu un neviltotu sirsnību. Laikus arī padomāts par sietu, lai zaķi nenograuztu stādījumus. Andris Gross pēc dzirdētā piebilst, ka jāuzmanās ir arī no bukiem, jo tie mēdz berzēt niezošos ragus pret koku stumbriem, tā ka manīga acs pavisam noteikti būs nepieciešama.

Jautāta par ukraiņu tautības ļaudīm, kuri piedalījās kociņu stādīšanā, pansionāta vadītāja pastāsta, ka tā nav ģimene, kā daudzkārt pazib sarunās, bet gan psihoneiroloģiskās internātskolas klienti no Doņeckas. «Mēs Kurzemē kopumā esam uzņēmuši 37 pa visām filiālēm, bet mūsu iestādē viņu ir 11. Mums jaunie nama iemītnieki ir jānovēro un jāizprot arī rakstura īpatnības, lai sapratu, ar ko viņi spēj sadraudzēties, kādi puiši ir pēc būtības, kā uztver mūs un apkārtni. Viņi pamazām tiek «sadraudzēti» ar pārējiem. Vienīgais, kas varbūt traucē, ir valodas barjera. Bet šie zēni ir lieli malači, jo ļoti cenšas, kaut vai pasakot «Čau!», «Labdien!» vai «Sveikas, meitenes!». Un viņi izskatās apmierināti. Ir laipni un pretimnākoši, strādāt un sadarboties griboši, un ar viņiem problēmu nav. Puiši pie mums ieradās 7. martā un ir iedzīvojušies. Viņi paliks pie mums, jo tur atpakaļ nav, kur aizbraukt — viss ir sabombardēts un izpostīts. Un tad, ja nu kaut ko atjaunotu, viņus neviens negribēs traumēt, jo būs te iejutušies un pārbrauciens ir pārāk grūts un smags. Līdz Rīgai ar autobusu aizbraukt citreiz jau ir mokoši,» situāciju komentē Dace Kleinberga.

Ziedot koku stādus — kā pašsaprotama tradīcija

«Zemnieku saimniecībai tā ir jau tradīcija. Katru gadu ziedojam diezgan ievērojamu daudzumu stādu dažādām iestādēm un cilvēkiem. Ja tev dzīvē tiek daudz dots, vai tad grūti dalīties ar to, kas ir? Tas ir forši! Un, lai izaudzētu stādu, tā patiesībā ir vairāku gadu darbošanās,» pieredzē pirms ābelīšu stādīšanas dalījās Andris Gross. «Sākumā izaudzē potcelmus, tad līdz divgadīgam stādam. Un saimniecības iesākums patiesībā nāk no Pūres. Mans vectēvs Arnolds Gross un vecāmamma Ilga abi bija zinātnieki, zinātņu doktori, kuri strādāja tajā pusē. Vectēvs bija viens no lielākajiem spečukiem tieši mēslošanas jautājumā, bet vecmāmiņa — augu aizsardzībā. Esmu šajā vidē izaudzis, un, lai gan darbojos citā sfērā, no augļu kokiem tālu nekur neesmu varējis aiziet, jo veidoju ābelēm vainagus un darba pilnas rokas.»

Lai arī ābolu vai bumbieri no koka noplūkt ir viegli, laba stāda izaudzēšana un pēc tam pārstādīšana tomēr prasa zināšanas un atdevi. Un vai zinājāt, ka pirmajā gadā nevajag pieļaut, ka pārstādītais stādiņš izdod kādus augļus? Visu attīstības potenciālu vajadzētu ielikt paša stāda ieaugšanā, jo tas pēc pārstādīšanas ir līdzīgā stāvoklī kā cilvēks pēc operācijas, tāpēc zemnieku saimniecības «Bētras», ko sauc arī par Grosa kokaudzētavu, pārstāvis A. Gross rekomendē neļaut iestādītājam kociņam pirmajā gadā ziedēt un nest augļus vispār. Ziedi vienkārši jānorauj. Arī mēslošanas sakarā ar pavasarī stādītiem kociņiem vajadzētu rīkoties ar apdomu, «jo, labi apmēslots, tas ļoti saņemas un izdzen milzīgus dzinumus. Tā kā tas ir nokavējis pavasari un nav tādā situācijā kā koki, kas jau auguši ne pirmo gadu, tad nobriešanas cikls līdz rudenim nav pilns. Uznāk aukstums, bet kociņš nav nobriedis un var nosalt.»