Lai arī pirmos dzīves gadus aizvadījis Spārē, Jānis Balders lielāko daļu savas dzīves pavadījis Talsos. Pēc vidusskolas beigšanas viņa ikdienas pienākumi pamazām sāka aizritēt galvaspilsētā, kur jaunietis darbojās radošajā sfērā ar datorgrafiku un animāciju, bet brīvajā laikā — ar riteņbraukšanu, skrituļslidošanu un ziemas peldēm, taču tieši riteņbraukšana ir tā, kas sniedz lielāko atpūtu no ikdienas rutīnas. Aizvadītās vasaras beigās Jānis bija plānojis startēt sacensībās, kur maršruts ved no Itālijas līdz Norvēģijas ziemeļiem, taču liktenis bija lēmis, ka viņam konkrētajās sacensībās nav jāpiedalās, un tāpēc pavisam nesaistīti ar sākotnējo plānu, 17 dienu laikā viņš ar riteni mēroja 2610 kilometrus no Talsiem līdz Eifeļa tornim Parīzē Francijā.
— Kā sākās tava mīlestība pret riteņbraukšanu?
— Bērnībā ar draugu no sētas mēdzām aizblandīties kaut kur tālāk. Līdz «Garlenes» lidlaukam aiz Laucienes, Struņķu dīķiem un «Gambijai», izbraucām apli no Talsiem cauri Sabilei, kas kopā ir aptuveni 50 kilometri, un pēc tam atpakaļ caur Veģiem. Tolaik mazam sīcim tas šķita kaut kas ļoti daudz, taču laikam tā arī aizsākās patika pret braucieniem.
— Vēl 2018. gada septembrī savā «Facebook» platformas kontā esi veicis ierakstu, ka vasaras sākumā pat maršruts «Talsi—Rīga», kas ir mazliet vairāk nekā 100 kilometru garš, licies «kosmoss», taču jau pēc dažiem mēnešiem spēji dienā pieveikt trīsreiz vairāk. Kāds bija tavs noslēpums?
— Atceros, ka Jurģis no mūsu kompānijas devās, kā mēs to saucam, «night ride». Respektīvi, pievakarē no Rīgas uz Talsiem cauri Upesgrīvai. Tobrīd man tas likās kaut kas pilnīgi nereāls. Iespējams, arī tādēļ, ka pašam tai laikā nebija braucamais. Paralēli mums bija aizsākusies tradīcija organizēt velobraucienus pa Latgali. Uz vienu no šiem braucieniem draugs man piedāvāja nopirkt savu veco velosipēdu. Diezgan pabrauktu, sudraba krāsas «Trek» ar 26 collu riteņiem, bet par sviestmaizi. Ar šo tad arī tika pieveikts liktenīgais maršruts «Rīga—Talsi». Ceļā pavadīju kādas septiņas stundas. Apņēmība bija, bet pietrūka fiziskās sagatavotības. Ir sajūta, ka «Rīga—Talsi» maršruts galvā izsit drošinātājus, noņem bremzes. Bet pieveic to distanci un pēc tam tās 100 un vairāk kilometru distances vairs nebiedē, tieši otrādi — prasās vēl.
2018. gada augustā Talsos bija «SEB MTB» posms. Dienu pirms sacensībām pie draugiem bija garāžas ballīte. Paralēli kaut ko skrūvējām manam ričukam, līdz nonācām pie atziņas — viss ir slikti,
nekāds WD40 nepalīdzēs
Vakara pasēdēšana beidzās ar to, ka tiku pie karbona MTB ričuka. Tolaik vēl no velosipēdiem pilnīgi neko nesapratu. Tā gradācija bija aptuveni šāda: parastais ritenis, ātrumnieks, šosejnieks. Zināju tikai to, ka karbons ir kaut kas no dārgā gala — ja tev tāds ir, tad tu esi kruts džeks. Šķiet, ka tas arī bija lūzuma punkts — ja esi ticis pie smalka aparāta, būtu muļķīgi to iegrūst pagrabā, lai krātu putekļus. Pāris nedēļas vēlāk nonācu līdz 300 kilometriem. Sākumā galvenais dzinējspēks bija ego. Fiziskais spēks un kardio nāca klāt nedaudz vēlāk.
Braucot garos gabalus, kā zelta likums ir startēt pēc iespējas agri no rīta, lai iegūtu garāku dienu. Mans noslēpums? Neiespringt, laikam tā tas definētos. Būšana ceļā man ir kā meditācija — neraujos par sekundēm un neeju uz maksimāli ātrāko laiku.
Man galvenais ir izbaudīt braucienu. Ja ir kāda skaistāka vieta — piestāj, pabaudi skatu, atjauno spēkus.
— 25. jūlija rītā sākuma punkts tavam 2610 kilometrus garajam ceļam bija Talsi. Pēc 17 dienām, 10. augusta vakarā, sasniedzi Eifeļa torņa pakāji. Kā radās ideja par šādu maršruta izvēli?
— Brauciens uz Parīzi bija pilnīgi nesaistīts ar sākotnējo plānu. Sākumā biju plānojis startēt «NorthCape4000» velosacensībās. Starts bija ieplānots netālu no Milānas, pie Gardas ezera Itālijā, finišs — Norvēģijas un arī kontinentālās Eiropas ziemeļu galējā punktā Nordkapp. Šķiet, liktenis bija nolēmis, ka man šajās sacensībās nav jāpiedalās. Īsumā — vienā dienā nokavēju divas lidmašīnas. Sacensības beidzās pie Bauskas, pa ceļam uz Viļņas lidostu — atgadījās tehniska ķibele automašīnai. Morāli jau biju noskaņojies gāzt kalnus un nepavisam nebija vēlmes atvaļinājumu pavadīt, esot iesprostotam četrās sienās.
Pēc divām dienām lēnām devos ceļā. Taisnā līnijā uz leju, cauri Sabilei, pa dažādiem grants ceļiem, kur nemūžam neesmu bijis, nonācu pie Saldus un vēlāk jau Lietuvā. Pirmo nakti pavadīju kempingā — guļamtīklā ezera krastā. Gribēju braukt gar Baltijas jūras krastu līdz Dānijai un tad, varbūt, tālāk, skatoties pēc apstākļiem. Tuvojoties Polijai, visu laiku pārbaudīju Windy aplikāciju un skatījos vēja prognozes — tuvākajās dienās gar jūras krastu solīja brāzmainu rietumu vēju. Manuprāt, pretvējš šādos braucienos ir pats lielākais nelabvēlis, tāpēc nolēmu, ka jāmaina maršruts — braukšu, skatoties kartē, pa diagonāli uz leju.
Sākumā man bija “rozā brilles” attiecībā uz gulēšanu zem klajas debess. Beigās sapratu, ka ieekonomētie pārdesmit eiro neatsver cauro miegu. Beigu beigās pieturiņā nakšņoju divas reizes — Lietuvā, pirms iebraukšanas Polijā, un pēc tam aiz «Zielona Gora» — Vācijas pievārtē, uz piknika galda, šosejas malā, meža vidū. Lietuvā, otrā naktī, naktsmieru īsti nedabūju — netālu esošajās mājās ik pa laikam rēja suņi un agrā rītā, kad sāk dziedāt gaiļi, sākās Brēmenes muzikantu trādirīdis. Pabraucu pāris kilometru uz priekšu un nosnaudos iepretim dzeloņdrāšu žogam, aiz kura tālāk jau ir Krievija un Kaļiņingradas apgabals. Nākamā diena gan pēc tam tāda īsti nekāda, piedevām, vēlāk uznāca ellīga svelme.
Par Poliju vispār ir atsevišķs stāsts — sākumā viss bija daudz maz forši, līdz kaut kādā brīdī izbeidzās veloceliņš un tu nonāc sazarotā Polijas mazākas nozīmes ceļu zirnekļa tīklā. Pabiju gan mazbudžeta Parīzē, gan pa ceļam atklāju jaunu Ameriku poļu izpildījumā, gan redzēju norādi uz Dublinu. Šķiet, ir iespējams apceļot visu pasauli, neizbraucot no Polijas. Tur visi ciemati izskatās maksimāli bezpersoniski, kā copy-paste — viss ir nedaudz noplucis, drūmos, bēši pelēkos toņos un reti kur var atrast kādu veikalu. Izskatās it kā fotošopā kāds būtu nogriezis nost krāsas. Vēl jo vairāk, ja sanāk braukt pa tumsu. Tad šķiet, ka nokļūsti matriksā, kur viss cikliski iet uz riņķi — tev šķiet, ka jau kādu piekto reizi brauc cauri tai vietai, kaut arī realitātē tur esi pirmo reizi. Arī ārpus apdzīvotām vietām mazie ceļi izskatās vienādi — viņiem ļoti patīk sastādīt alejas ar papelēm.
Ārpus apdzīvotām vietām gandrīz vispār nemanīju pļavas — teju visur ir lauksaimniecības zeme. Kukurūza, saulespuķes, graudaugi, kartupeļi. Toties vecpilsētas Polijā ir skaistas. Esmu sajūsmā par Poznaņas vēsturisko centru — visa dzīvība koncentrēta vēsturiskajā viduslaiku tirgus laukumā. Pa perimetru rindiņā saslieti senie tirgotāju namiņi, un teju pie katras mājiņas ir kafejnīca ar āra terasi — var atrast ēdienu jebkurai gaumei. Ēdiens, salīdzinot ar Latviju, — nepieklājīgi lēts. Šāda vecpilsētas koncepta, kur viss ir salikts vienkopus, man ļoti pietrūkst Latvijā.
Instagram sekoju kontiem, kuros ir apkopotas gleznainas vietas no visas pasaules, un mani ļoti piesaista vācu tradicionālā arhitektūra — viņiem raksturīgās mājiņas ar koka rāmjiem. Biju sajūsmā par Drēzdeni, vēl jo vairāk, palasot šīs pilsētas vēsturi. Otrā pasaules kara laikā pilsēta bija burtiski pārvērsta pelnos un noslaucīta no zemes virsas. Pēc Vācijas atkalapvienošanās, pilsēta mazpamazām kā fēnikss atdzima no pelniem un atguva daļu sava agrākā skaistuma. Ej cauri vecpilsētai un apzinies, ka neviena māja šeit nav vecāka par 20—30 gadiem.
Ļoti paveicās, ka maršruts veda cauri ciematam Mödlareuth, sauktam arī par mazo Berlīni, kas aukstā kara laikā bija pāršķelts uz pusēm — pa vidu tam cauri vijās dzelzs priekškars, kas atdalīja sociālisma bloku no brīvās pasaules. Pēc dzelzs priekškara un Berlīnes mūra krišanas daļā nocietinājumu šajā ciematā tika saglabāti kā piemineklis, kā atgādinājums nākamajām paaudzēm. Beidzot biju nonācis tajā īstajā rietumu pasaulē un Bavārijā.
Tālāk ceļš veda līdz Nirnbergai ar pasakaini skaistu vecpilsētu tradicionālajā vācu stilā un normālu ēdienu ārpus ierastās benzīntanku pārtikas un «Lidl» bulciņām un jogurtiem. Pēc Nirnbergas nākamā pietura bija Rotenburga pie Tauberes. Dēvēta par pašu vāciskāko Vācijas pilsētu, un ir viena no retajām pilsētām, kurā saglabāts vēsturiskais pilsētas aizsargmūris. Visa pilsēta ir viens liels mākslas darbs. Lēnā garā stumies cauri pilsētai, un galva visu laiku griežas uz riņķi kā korķviļķis. Sajūta, ka būtu nonācis pasaku valstībā.
Strasbūra — pirmā Francijas pilsēta, uzreiz šķērsojot Reinas upi. Nekad neesmu bijis Amsterdamā, bet man šķiet, ka šeit noķēru to Amsterdamas sajūtu — vecpilsēta ir pilna ar gājējiem un riteņbraucējiem un visur tās skaistās viduslaiku mājiņas. Idille. No Strasbūras līdz Kolmārai tālāk braucu kādus 70 kilometrus gar kanāla malu. Austiņās uz riņķi skanēja «Desireless» — «Voyage Voyage» dziesma. Tas bija perfekti, lai pa visiem 100 procentiem noķertu Francijas šarmu, atrodoties kustībā. Līdzīgi bija iebraucot Vācijā, — tur pirms robežas ieslēdzu atskaņotājā «Falco», «Haddaway», «Rammstein» un «Alphaville».
Kolmāra un Eguisheima bija mani pēdējie oriģinālie pieturas punkti, kurus gribēju apskatīt. Tālāk jau — nepārtraukti kalni un lejas līdz pašai Parīzei. Pēdējā diena bija fizisks pārbaudījums. Pa dienu uznāca karstums, kā arī vienā brīdī izbeidzās gan ūdens, gan pārtika — veikali visos miestos vai nu nav, vai slēgti. Kādus 30 kilometrus nobraucu tīri uz magnija tabletēm, sapņiem un cerībām.
— Cik ilgs bija gatavošanās process?
— Tā pa īstam gatavoties sāku, kad tiku pie šosejnieka. Man ļoti paveicās, ka uz vietas bija pieejams garajām distancēm un bikepackingam (bikepacking — velosipēda apkarināšana ar somām, piestiprinot tās pie stūres, rāmja, sēdekļa, bet neizmantojot pieskrūvējamo bagāžnieku un milzīgās somas aizmugurē) paredzēts šosejas velo gan manam augumam, gan ar labu mehāniku, gan arī tādā krāsā, kas patīk. Līdz ar «Covid» krīzi, darbu no mājām un slēgtām sporta zālēm, velosipēdi kļuva par deficīta preci — dažreiz var nākties gaidīt pat gadu.
Aizdevos līdz veikalam, izbraucu mazmazītiņu testa braucienu, un paralēli jau skatījos tuvāko vilcienu — bija laiks doties testa braucienā. Tā pirmo reizi mūžā uzsēdos uz šosejas velosipēda. Pārkāpjot no MTB uz šosejas velo, tu nonāc pavisam citā pasaulē. Sākumā jūties nestabili, jo stūre ir krietni šaurāka, ar pavisam citu satvērienu. Pie reizes arī nolēmu, ka vajag klipšu kurpes. Par tām atcerējos pirmajā krustojumā, kad bija jāapstājas pie sarkanās gaismas, — gribi nokāpt no riteņa, bet nevar — kājas pielīmētas pie pedāļiem. Pāris reizes sanāca nogāzties uz sāniem, kamēr ieaudzini pirms katra luksofora jau laikus atbloķēt kājas no pedāļiem.
Braucot garākas distances, viss slēpjas niansēs. Viens milimetrs sēdeklim uz augšu — uz leju, uz priekšu un atpakaļ, un pēc kāda laika mugura un spranda var likt par sevi manīt.
Tas pats bija ar stiprinājumu pieregulēšanu kurpēm — pozīcija, leņķis kaut nedaudz pa labi, pa kreisi — nebūs labi. Stūrei pacēluma leņķis, cik plati jāpiestiprina guļstūre. Sākumā mēģināju vadīties pēc grāmatas, bet beigās visu tāpat saregulē pēc sajūtām — tev būtībā ir jāsaaug kopā ar velosipēdu.
Par uzturu — agrāk somas un kabatas bija piestūķētas ar šokolādēm, riekstiņiem — biju aizspriedumains attiecībā pret sporta pārtiku. Tikai vēlāk saproti, ka glikoze un fruktoze tik tiešām strādā kā degviela muskuļiem. Šokolādes un riekstiņi gan nekur nepazuda, bez tiem nevar.
— Kādas bija izjūtas, nokāpjot no riteņa un saprotot, ka ar riteni esi mērojis teju 3000 kilometrus?
— Atceros, kad pirmo reizi tālumā ieraudzīju Eifeļa torni, tobrīd biju kādā no neskaitāmajām Parīzes piepilsētām, ripinājos lejā no kalna un vienā brīdī ieraudzīju smailu izbīdījumu virs horizonta. Tā sajūta, kad jau redzi savu galamērķi, lai arī navigācija rāda vēl 20 kilometrus, bija fantastiska. Intereses pēc tagad atvēru kartē to vietu, kur pirmo reizi ieraudzīju Eifeļa torni, — taisnā līnijā pa gaisu sanāca 18 kilometri. Rupji rēķinot, sanāk tas pats, kas no Talsu centra līdz novada robežai aiz Strazdes. Pamazām jau sāka pielavīties tumsa un Parīzē iebraucu naktī. Navigācija uzveda uz gājēju ielas gar Sēnas upes krastu — visur tusiņš, mūzika, virtenes ar gaismiņām. Pati upe no dzelteno laternu gaismas un izgaismotā Eifeļa torņa atspīduma mirdz zeltā.
Pa ceļam gribēju nosvinēt savu mazo triumfu un izbraucu simbolisku goda apli apkārt Triumfa arkai. Mana brauciena galapunkts bija Trocadero laukums, kuram tieši pretī arī bija zeltā mirdzošais tornis. Doma galvā — IR! Beidzot! Finišs!
Beidzot vairs nebija nekur jāskrien — varēju nesteidzoties izbaudīt to zelta mirkli.
— Izdalot kilometrus ar dienu skaitu, vidēji dienā sanāk, ka nobraukti 153,5 kilometri. Cik kilometrus dienā sanāca nobraukt patiesībā?
— Atzīšos — sākumā gribējās nobraukt vairāk. Pretvējš ļoti iegrieza. Vēl viens faktors — ar laiku akumulējas nogurums, katru rītu piecelies un jūti, kā sāp visas malas. Tiesa, pēc pirmajiem pāris kilometriem tas pāriet. Tad vēl reljefs — Vācijā vairākās vietās ritenis bija jāstumj augšup pa kalnu, jo pat ar zemāko pārnesumu nebija iespējams iegriezt pedāļus, vai arī tas beigtos ar uzraušanu ratā un traumpunktu.
Bija dienas, kad nobraucu virs 200 līdz 250 kilometriem, un bija arī dienas, kad nobraucu vien 80 kilometrus. Gan plānoti, gan neplānoti, tehnisku ķibeļu dēļ. Lielākoties katru dienu centos plānot tā, lai dienu sanāk pabeigt pilsētā. Noliec riteni, izmazgā sporta tērpu, pārģērbies civilajās drēbēs un ej izbaudīt, ko katra pilsēta tev sniedz.
— Brauciens bija grūtāks emocionāli vai fiziski?
— Viennozīmīgi, emocionāli. Ļoti nepaveicās ar vēju, šķiet, ka Vēja mātei biju kaut ko nogrēkojies. Ja atmiņa neviļ, tad ceļavējš bija tikai pirmajā dienā. Pēc tam, visu laiku konstanti pūš sejā. Emocionāli tas sit diezgan sāpīgi un pamatīgi nogremdē uz leju vidējo ātrumu. Salīdzinājumam — pirms tam, trenējoties tepat, pa Latviju, vidējo ātrumu diezgan brīvi varēju turēt 25—30 km/h robežās. Polijai cauri braucu ar padsmit kilometriem stundā. Viens ir vēja pretestība, otrs psiholoģiskais terorists ir konstantā vēja svilpošana gar ausīm. Atklāju, ka ledenes palīdz: kamēr ēd kaut ko garšīgu, tikmēr prāts nedaudz tiek atvilkts no negatīvajiem kairinājumiem — monotonās kustības, vēja, lietus.
— Vai ceļā nācās satikt arī citus velobraucējus? Bija kāds interesants, neierasts atgadījums?
— Sākot jau no Polijas, velo braucēju, tūristu, ceļotāju ir pārpārēm. Visur, no Polijas līdz Parīzei, visi cits citu sveicina. Jau pēc pirmajiem pāris kilometriem, kolīdz šķērsoju Lietuvas—Polijas robežu, uzbraucu uz veloceliņa. Polijas ziemeļos veloceliņu starp pilsētām ir diezgan daudz. Polijas vidienē, Inovroclavā, pilsētā starp Toruņu un Poznaņu, satiku domubiedru, kurš pirms pāris gadiem ar velo bija mērojis ceļu no Beļģijas līdz Turcijai. Tā nu vārds pa vārdam nonācām līdz tam, ka šodien braukšanai metam mieru un ejam pasēdēt krogā. Beigās kroga vietā bija forša dārza ballīte kaimiņu dārzā ar gaļas cepšanu un poļu šmakovku.
Vācijā sanāca sastapt ļoti daudz vecāka gadagājuma velobraucēju. Bavārijā ar baltu skaudību noskatījos uz elektro velobraucējiem, kas patraucās man garām, kamēr lēnām kārpījos augšup kalnā ar zemajiem pārnesumiem. Vācija vispār palikusi atmiņā kā valsts, kurā mīt ļoti kulturāli un draudzīgi cilvēki. Viss ir tīrs un sakopts, dažubrīd sajutos kā Latvijā — arī mums ir ļoti sakopta un tīra zeme. Braucot cauri ciematam, traktora vadītājs vai kundzīte, kas šiverējas pa savu piemājas dārziņu, ieraugot tevi, pirmie pamās ar roku, apsveicināsies un apjautāsies, kur dodies. Pieturā gaidot, kamēr pāries negaiss, vairākkārt kāds piestāj un piedāvā, vai nevajag kur aizvest. Atgriežoties šeit, tā nedaudz tomēr pietrūkst. Sirsnība tomēr ir lieta, kas neko nemaksā.
Dienu pirms finiša taisnes uz Parīzi, netālu no Verdunas pilsētas, tuvojoties krēslai, sāku meklēt naktsmītni. Navigācija mani aizveda līdz mazam ciematiņam Chardogne. Airbnb naktsmītnei nesakrita aplikācijā norādītā adrese ar faktisko. Bildē redzama lauku māja, bet man iepretim ir privātmāja ciemata vidū. Zvanu pie durvīm, atver smaidīgs pāris gados. Apmaināmies sveicieniem un sliktā franču valodā jautāju, vai šī ir tā adrese. Nav — īstā lokācija esot tālāk, jebšu, manā gadījumā, atpakaļ. Piedāvā aizvest. Mirkli vēlāk jau namatēvs no garāžas nāk ar mašīnas velo statīvu. Kopīgiem spēkiem piestropējam velosipēdu un kungs smaidot mani aicina uz garāžu — grib kaut ko parādīt. Ieejam garāžā un seko: «Voila, c’est mon velo!» Arī Giant, kā man, tikai viss no karbona. Kā vēlāk runājoties noskaidroju, todien viņš bija nobraucis simts kilometrus, bet šogad, tanī brīdī, kad satikāmies, bija sasniedzis jau 9000 kilometru atzīmi. Vispār ļoti priecē redzēt, kā gados vecāki cilvēki sporto un priecājas par dzīvi. Pēc tam uzlādējies, un pats esi kā maija saulīte. Sports tomēr ir sava veida jaunības eliksīrs — vismaz garīgi jau pilnīgi noteikti.
— Ja pa Latviju velobraucienos devies kopā ar domubiedriem, tad kāpēc ceļu, kas ir aptuveni desmit reižu garāks, mēroji viens pats?
— Laikam jau tas, ka brīvdienu grafiku grūti salāgot citam ar citu tā, lai pārklātos vismaz divas nedēļas. Un vēl — tur ir jābūt arī dzirkstelei acīs un nedaudz fanātismam.
— Cik svarīgs ir atbalsta personāls? Vai ceļā sazinājies ar tuviniekiem?
— O, jā! Man gribas citēt veco «Aldara reklāmu», kuru rādīja hokeja spēļu pārtraukumos — mani draugi ir mans zelts! Pa telefonu ar mājniekiem pirmo reizi runāju, esot Vācijā, — biju ļoti priecīgs, ka pa ilgiem laikiem varu runāt latviešu valodā. Pa ceļam ik pa laikam kāds apvaicājās, cik tālu esmu ticis, kā ar pašsajūtu, kāda ainava apkārt. Digitālajā laikmetā tev vienmēr apkārt būs cilvēki vienas Whatsapp ziņas attālumā.
— Cik dienas pavadīji Parīzē un kas visspilgtāk iespiedies atmiņā?
— Parīzē pavadīju trīs dienas. Nākas atzīt, ka Parīzi biju iztēlojies pavisam citādāk, nekā tā bija realitātē. Pilsēta ir ļoti piegružota, teju uz katra stūra ir bezpajumtnieku apmetnes. Kamēr «Starbucks» kafejnīcā laimīgs malkoju latti un baudīju siera kūku, gandrīz atvadījos no telefona, kurā bija gan lidmašīnas biļete, gan bezkontakta maksājumu kartes. Labi, ka uzreiz sajutu, ka kabatā kaut kā trūkst. To, ka tur ir jāvaktē mantas, gandrīz noskaidroju pa skarbo. Tas moments, kad tevi gaišā dienas laikā kafejnīcā mēģina apzagt, ļoti nogrāva vaibu — pēc tam visu laiku jātur atvērta trešā acs pakausī un īsti nevari vairs atpūsties.
Pirmajā vakarā, iebraucot pilsētā, to nemanīju — bija rozā brilles, romantiskā, naksnīgā Parīze un eiforija. Vienu dienu vienkārši nogulēju un pēdējo dienu pavadīju, meklējot velosipēdu veikalus un taujājot pēc kartona kastes, kurā iepakot savu ragulopu pārlidojumam uz Rīgu. Kad kaste rokā, atliek ritenim noņemt abus ratus, rāmi, kur iespējams, notin ar drēbēm, lai pēc iespējas absorbētu triecienus. Visu salādē kastē un kārtīgi notin ar izolenēm un makgaiverenēm tā, ka kaste beigās izskatās pēc Van Halen ģitāras. Manas nedienas ar lidmašīnām vēl nebija beigušās. Lidostā gaidu pie nestandarta bagāžas konveijera lentes — pasažierus no mana reisa apkārt jau pamazām ir nomainījis cits sastāvs. Kaut kā nav. Dodos pie pazaudēto mantu nodaļas klāstīt savu bēdu. Vēlāk saņemu ziņu — kaste ir atrasta! Parīzē! Aizmirsuši iekrāmēt manā lidmašīnā un solās ar nākamo reisu nogādāt atpakaļ dzimtenē. Vienīgais, ko biju paņēmis līdzi kabīnē, bija stūres soma, kuru izmantoju kā rokas bagāžu.
— Ko brauciens devis tev kā personībai un tavam skatījumam uz dzīvi? Kas ir spilgtākā gūtā atziņa?
— Pasaule, kurā mēs dzīvojam, patiesībā ir ļoti, ļoti maziņa. Nobraucot lielākus attālumus ar velosipēdu, tie pasaules mērogi gribot negribot sarūk. Parunājoties arī citās valstīs ar cilvēkiem, saproti, ka visur, lielos vilcienos, mēs esam tādi paši, ar tiem pašiem priekiem un tām pašām bēdām.
Katram šķiet, ka kaimiņu sētā zāle ir zaļāka, bet, ilgāku laiku esot prom, nonāc pie secinājuma, ka beigu beigās mūsu pašu zeme tomēr ir visskaistākā un nekur nav tik labi kā mājās.
Nelielai atkāpei atzīšos, ka agrāk nebūtu iedomājies, ka mans pirmais eirotrips būs ar velosipēdu, nevis ar auto.
— Kas ir tavs nākamais mērķis? Vai arī nākamvasar plāno doties tālākā braucienā?
— Noteikti! Kur? To gan jau laiks rādīs.