Mērojot ceļu gar Nurmuižas pils kompleksu, nepamanīts nepaliek pāri ceļam esošais aploks, kur cēlā gaitā garāmbraucošos sveic samtainie skaistuļi. Par zirgiem rūpi tur balgalniece Vineta Plivna, kura zirgkopību sauc par savu kvēlāko aizraušanos. Izrādot apkārtni, no viņas ne soli neatkāpjas astoņus gadus vecā Tikka un 11 gadus vecā Pele, kas ar dzīvi blakus zirgiem ir saradušas. Mājās Vinetu un abas suņu meitenes gaida vēl divi kaķi un trīs truši.
Ikdienā Vineta nodarbojas ar zirgu pavairošanu, audzēšanu, trenēšanu un tirgošanu. Dzīvnieki viņai visapkārt ir bijuši jau kopš bērnības, bet 13 gadu vecumā viņa pastiprinātu uzmanību sāka pievērst zirgiem. Ilgus gadus Vineta pavadīja lielā zirgaudzētavā tepat Dursupē, bet laika gaitā viņai radās sapnis par savu zirgu. Pirms astoņiem gadiem sapnis īstenojās, un šobrīd zirgu skaits, kas atrodas viņas pārraudzībā, iestiepjas jau otrajā desmitā. «Nopirkām kumeliņu, un tad lēnām aplipu. Daļa no šeit esošajiem zirgiem pieder manām audzēknēm. Meitenes nāk trenēties, saslimst ar to pašu slimību, un viņu vecāki zirgus iegādājas. Ik pa laikam, kad uznāk grūtāki laiki, liekas — nē, vairs nevar, ir par traku, bet man ir četri vai pieci zirgi, kuri man ir kā ģimenes locekļi, līdz ar to kaut kā uz priekšu jākuļas,» skaidro Vineta.
Viens no labākajiem zirgiem stallī
Mājās viņai ir arī otrs stallis, tomēr lielākā daļa zirgu uzturas Nurmuižas pils kompleksa teritorijā. Pirmo reizi zirga mugurā Vineta sēdās 13 gadu vecumā: «Mums kaimiņos bija Latvijas šķirnes zirgs, kaimiņu onkulis mani uzsēdināja, un tā tas aizgāja…» Lielu lomu nospēlēja arī tas, ka vietējo zirgaudzētavu regulāri sāka apmeklēt viņas draudzenes. Kad pirms astoņiem gadiem Vineta iegādājās savu pirmo kumeliņu, drīz vien sekoja nākamie.
«Tā kā strādāju zirgaudzētavā, kur trenēju un tirgoju zirgus, biju ieguvusi daudz kontaktu. Man bieži prasīja — Vineta, tev nav kaut kas tirgošanā? Ar laiku sāku meklēt, iejāt un pārdot zirdziņus pati.
Tirgojot Rikšotāju, kuram ir citādākas gaitas īpatnības un raksturs, cilvēki man teica — tu taču ar viņu neko neizdarīsi, tev viņu nepirks! Aiz dusmām paturēju viņu sev. Tagad viņš ir viens no labākajiem zirgiem stallī!» smejoties noteic Vineta.
Ar darbu var visu
Izskaidrot faktoru, kas zirga iegādes procesā ir noteicošais, viņa nevar. Lielāka nozīme par ārējām iezīmēm un raksturu ir klikšķim, kas vai nu ir vai nav. «Matrozis ir akls ar vienu aci, bet, strādājot zirgaudzētavā, man tā saklikšķēja, ka man viņu vajadzēja, neskatoties ne uz ko. Īpašs ir arī stāsts par Lēdiju, kuru aptuveni pirms pieciem gadiem man atveda uz tirgošanu. Viņa ir bijusi ļoti labā Latvijas zirgaudzētavā, un tur viņu četrus gadus nevarēja aplecināt, bet man kaut kā vienmēr ir rozā brilles, domāju — izdosies… un izdevās!
Pa šiem gadiem viņa mums ir devusi jau trīs ķēvītes. Zirgi paši mani atrod. Ir bijis arī otrādi — draudzene zvana un saka — aizbrauc, apskaties, tev noteikti iepatiksies! Aizbraucu, paldies Dievam, nepatīk (smejas)!
Nu jau esmu nedaudz nomierinājusies. Agrāk braucu un domāju — kaut tik man nepatiktu! Pretējā gadījumā aizbrauc jumts un sāku domāt — kur dabūt naudu?» Runājot par cenām, viņa atzīst, ka pēdējos gados tās ir ievērojami kāpušas — agrāk labu zirgu varēja iegādāties līdz diviem tūkstošiem eiro, bet šobrīd bez pieciem tūkstošiem par zirga iegādi var pat nedomāt.
Pretēji plaši izplatītajam uzskatam, ka galvenais ir labi papīri, Vineta par galveno sauc neatlaidību un centību. «Kad sāku jāt ar Ventu, viņa vēl nebija tik labi iestrādāta. Treneris teica — Vinet, tev to zirgu nevajag, tur nekas nebūs, tur būs smags darbs! Teicu — tas nekas. Tagad mēs startējam sacensībās un attīstāmies arvien vairāk un vairāk. Ar darbu var visu!»
Gūstot adrenalīnu sacensībās
Vēlme sacensties un gūt adrenalīnu Vinetas dzīvē radusies jau senāk — agrāk viņa nodarbojās ar autosportu, izcīnot augstas vietas sieviešu konkurencē un laiku pa laikam uzrādot labu rezultātu arī starp stiprā dzimuma pārstāvjiem. «Braucu no mājām, man pretī brauc rallisti, un man jau trīc rokas…» smejas Vineta. Tā kā izmaksas arvien vairāk sadārdzinājās, no autosporta viņai nācās aiziet, bet nepieciešamība gūt adrenalīnu nekur nepazuda. Šobrīd viņa to gūst sacensībās. Sagatavoties sacensībām viņa palīdz arī jaunajām meitenēm, un, lai gan darbs nav viegls, gandarījums ir lielāks.
«Mācu jāt no trīs, četru gadu vecuma. Tagad arī nometnē bija vairāk nekā desmit bērni. Šī bija pirmā nometne, tāds kā izmēģinājums, bet bērni bija ļoti forši un atsaucīgi. Katrs bērns ir ar savu raksturu, līdz ar to katrs no viņiem man kaut ko ir iemācījis,» atzīst Vineta.
Par nozīmīgu faktoru zirgu apmācībā viņa sauc uzticamus informācijas avotus un pieredzējušus trenerus. Bērniem un jauniešiem mūsdienās patīk skatīties youtube, bet tas neatsver informāciju no uzticamiem avotiem.
«Bieži vien vecāki nopērk bērniem zirgus, viņi paši tos trenē, skatās youtube, un nav neviena pieaugušā, kas paskatītos un pateiktu — tā nedrīkst. Ar zirgiem ir tā — vai nu viņš ir līderis vai tu esi līderis,» atklāj Vineta.
Zīme, ka iesāktais jāturpina
Īpaša vieta viņas sirdī ir arī Bavārijas asinspēdu dzinējai Tikkai un Pelei, kas pie viņas nonākusi no patversmes. «Peļuku man pirms 11 gadiem uzdāvināja, un tad es viņu visur ņēmu līdzi — viņa bija mans bērniņš. Tagad, kad man pašai ir meita un lielu daļu laika pavadu pie zirgiem, pārsvarā viņa dzīvojas pie mammas. Tikka ir drauga suns — abas ir meitenes, sterilizētas, ļoti labi satiek un var ēst no viena trauka. Arī ar kaķiem un trušiem viņām ir ļoti labs kontakts. Ir bijis tā, ka trusis izmūk, Tikka metas viņam pa pēdām un atrod. Par bavāriešiem vispār saka, ka viņi ir bērnu un medību suņi.
Citi medību suņi, meklējot aizšauto dzīvnieku, aizskrien, bet Tikka skrien, meklē un tai pašā laikā nāk skatīties, kur ir saimnieks. Viņa ir ģimenes suns, savukārt Pele ir ļoti gudra un jūtīga — kad esmu bēdīga vai raudu, viņa man lien virsū, līdz paraudāt vairs nav iespējams (smejas).»
Reizēs, kad kļūst grūti un gribas padoties, Vineta atsauc atmiņā visu labo, kas šo gadu laikā piedzīvots. «Padoties jau var vienmēr, ik pa laikam domāju — kur es esmu iepinusies… taču tad dzīve man piespēlē īpašus zirgus, un es saprotu — ir tā vērts. Es to uztveru kā zīmi, ka iesāktais jāturpina.»