Cīņā ar Spānijas kailgliemežiem jāliek lietā radošums un pamatīga pacietība

Cīņā ar Spānijas kailgliemežiem jāliek lietā radošums un pamatīga pacietība

«Savu pirmo skaistuli satiku 2017. gadā,» saka talseniece Aina Jēkabsone, un ar skaistuļiem viņa domā kailgliemežus. Tikai tad viņa vēl neapjauta, kādu cīņu tas prasīs. Spānijas kailgliemeži joprojām turpina savu uzvaru Latvijā, izplatoties arvien lielākā teritorijā. Bet savā dārzā Ainai Jēkabsonei cīņa šobrīd ir veiksmīga, tāpēc viņa var dalīties ar sevis pārbaudītiem padomiem.

Ar Ainu tiekamies pie Vilkmuižas ezera, kas Spānijas kailgliemežiem ir kā paradīze — mitra, ēnaina vieta, daudz koku sakņu, kurās paslēpties. Par koku saknēm mums ir pārsteigums, bet Aina parāda caurumus, kur viņi mīl ielīst, un patiesi, ieskatoties — koki ir kailgliemežu pilni! Arī Vilkmuižas ezera taciņa, ko izmanto nūjotāji, skrējēji, riteņbraucēji un suņu īpašnieki, ir kailgliemežu nosēta — kur vien veries, pa kādam eksemplāram ir priekšā. Ieskatoties tuvāk, var pat redzēt, kā kailgliemeži mielojas ar pienenēm, tajās gardi iekodušies vai kanibāliski apēdot savus bojāgājušos sugas brāļus.

Pazūd līdz ar rīta rasu

Viena no laikietilpīgākajām un ne vieglākajām Spānijas kailgliemežu iznīcības metodēm ir to fiziska salasīšana. Lai parādītu, kā tas notiek, Aina uz tikšanos pie Vilkmuižas ezera paņēmusi līdzi palielu pinceti, ar kuru katru eksemplāru uzlasa. Mums viņa iedod koka irbulīti, uz kura kailgliemežus var viegli uzdurt kā gaļu uz iesmiņa. Tas uzduras ļoti viegli, bet nekā patīkama procesā, protams, nav. Vien apziņa, ka palīdzi pilsētai būt mazliet tīrākai.

Gliemeži visaktīvākie ir mitros apstākļos un naktī. Sausā laikā no slēptuvēm tie izlien vēlu vakarā. «Tumšajā laikā ērti lasīt ar LED lukturīti pie pieres. Tumsā uzspīdinot uz gliemezi, gliemezis burtiski iemirdzas, viegli pamanīt,» pamāca A. Jēkabsone. Kailgliemežus var lasīt arī agri no rīta. Tiklīdz izzūd rīta rasa, pazūd arī kailgliemeži. Lietainā laikā, kā arī mitrās apmākušās dienās kailgliemežus iespējams lasīt arī dienā (īpaši vietās, kur to populācijas ir lielas).

«Ja visi salasītu pa vienam spainim, Talsos kailgliemežu nebūtu,» ir pārliecināta talseniece Aina Jēkabsone, kura praksē pārbaudījusi dažādas metodes, kā cīnīties ar nelūgtajiem Spānijas kailgliemežiem. /Foto: Terēze Matisone/

Ideja par sāls kastēm pilsētvidē

«Ja visi lasītu pa vienam spainim, Talsos gliemežu nebūtu,» ir pārliecināta Aina Jēkabsone. Pērn viņai ar vīru radās asprātīga ideja, ka varētu sarīkot nakts maratonu ar uzdevumu, kuram vairāk izdosies gliemežus salasīt. Mūsu tikšanās dienā mazliet vairāk nekā stundas laikā viņai izdevās salasīt piecus kilogramus. Taču jautājums, kur gliemežus iznīcināt? Īsti mājās nest negribas, tāpēc Ainai ir vēl viena ideja — līdzīgi kā suņu ekskrementu savākšanas urnas, ik pa posmam pilsētā varētu būt sāls kastes ar vākiem, kur garāmgājēji varētu iemest nupat salasītos kailgliemežus.

Ne visiem gliemežiem garšo alus

Cīņā ar kailgliemežiem var izmantot arī slēpņus. Ainas ģimene izmantojusi vecus, mitrus dēļus, jo gliemeži mākslīgās slēptuves izmanto tikai tad, ja zem tām ir pietiekami mitrs. Paslēptuvēs var ievietot barību/vielas, kas pievilina gliemežus, tādējādi panākot, ka gliemeži nedodas meklēt citas slēptuves. Eksperti iesaka alu, suņu un kaķu mākslīgo barību un kombikormu. «Manējiem alus negaršoja,» smejas Aina, piebilstot, ka ļoti labi strādā citrusaugļu, piemēram, greipfrūtu mizas.

Spānijas kailgliemeži pārvietojas ar aptuveni 3,5 m stundā lielu ātrumu. Tāpēc traukam, kurā tie tiek savākti, nepieciešams vāks, jo kailgliemeži diezgan naski un apņēmīgi bēg. /Foto: Terēze Matisone/

Viens no iemesliem, kas veicina Spānijas kailgliemežu izplatību, ir nepareiza komposta uzglabāšana. Aina to iesaka apstrādāt ar karbamīdu. «Tā ir urīnviela, ko uzber virsū — pāris dienas, un vairs neviens gliemezis neložņā riņķī. Svarīgi no gliemežu zonām zemi neaiznest uz citām zonām, kur viņu nav.»

Skaistākos eksemplārus atnes putni

Izmisuma cīņā ar nelūgtajiem kailgliemežiem Jēkabsonu ģimene izmantojusi visu. Arī «Ferramol», kas satur dzelzs fosfātu. Nonākot augsnē dzelzs fosfāts pārveidojas par augu barības vielām — dzelzi un fosfātu. Pēc ēsmas granulu norīšanas, gliemeži neizdala nekādas gļotas un aizlien uz savām slēpšanās vietām, kur tie mirst.

Ainas cīņa ar kailgliemežiem bija veiksmīga — šobrīd teritorijā atrodams vien retais, ko parasti izmet putni. «Strazdi nes barot savus bērnus, bet tiem kailgliemeži negaršo. Un putni palaiž viņus vaļā. Un tad man uzrodas skaists eksemplārs pie siltumnīcas, uz betona dobju malas…» atklāj Aina. «Protams, ikdienas cīņā ar gliemežiem liels palīgs varētu būt ezis, kurš ierīkojis sev patstāvīgu mītnes vietu mūsu dārzā. Viņam piemērota vieta ir dārza otrā stūrī, kur varu atļauties zem tūjas sagādāt ezim patīkamas midzeņa sastāvdaļas. Un arī redzu, ka ar visām savām gliemežu cīņām neesmu aizbiedējusi ne ezi, ne to, kas viņam garšo,— tārpus, sliekas, kāpurus utt., dzīvība manā 3000 kvadrātmetru zaļajā zonā vēl ir. Vai viņš ēd arī šos gliemežus, tas, protams nav 100% zināms.»

Spānijas kailgliemeži pārvietojas ar aptuveni 3,5 m stundā lielu ātrumu. Tāpēc traukam, kurā tie tiek savākti, nepieciešams vāks, jo kailgliemeži diezgan naski un apņēmīgi bēg. /Foto: Terēze Matisone/

Svarīgi teritoriju regulāri pļaut

Taču veiksmīgā cīņa nebūt nenozīmē, ka šobrīd var vienkārši baudīt uzvaras garšu, jo jāsargā sava teritorija no gliemežiem, kas dzīvo apkārt esošajās nekoptajās teritorijās. «Bēru sāli, kaļķi, pelnus, olu čaumalas… Bet ar tiem nevar nodrošināt pietiekamu apjomu, lai uztaisītu aizsargjoslu, un tāpat pēc lietus pelniem un kaļķim gliemeži lien pāri,» pieredzē dalās talseniece.

«Vēl esot metode iegādāties pudeļpīles, tās spējot tikt galā, bet tā nav man piemērota, jo esam pārāk tuvu pilsētai un nav mums to gliemežu pietiekamā daudzumā, lai pīles būtu labi paēdušas.

Turklāt viņas šos gliemežus ēd tad, ja viņas nepārbaro ar citām labākām lietām. Svarīgi, lai ir ūdens trauki, kur pīlei padzerties, lai noskalotu gliemežu biezās gļotas. Tāpat svarīgi ir teritoriju regulāri pļaut, it īpaši gliemežu zonās, tur nevajag atstāt neko lieku. Esam dārzu pielāgojuši, jo ir vieta, kur kailgliemeži vēl nav ieradušies piecu gadu laikā.»

Cīņā iesaista homeopātiju

«Lasot gliemežus, ir jāpievērš uzmanība vietām, kur viņi atrodas vairāk, jo pēc tam jāskatās, kur varētu būt perēklis — kurmja alās, dažādās spraugās, zem koka saknēm,» iesaka Aina. Šobrīd viņa izveidojusi arī ēnošanas tīklu ar smalkām actiņām, kas ir 1,5 metru augsts. Tātad kopā gliemezim jāpārvar trīs metri. Un uz žoga tos vieglāk izlasīt.
Brīdinot, ka metode varbūt liksies jocīga un neticama, Aina atzīst, ka cīņā ar gliemežiem izmanto arī homeopātiju. Latvijā metode nav pārbaudīta, bet ārzemēs plaši izmantota. «Ideja tāda, ka apstrādā augu, augs uzņem līdzekli, augs kļūst atbiedējošs gliemezim. Gliemezis dodas meklēt citur barību. Viņi var turpināt slēpties zem šiem augiem, bet, ja tuvumā būs apstrādāti augi, tad viņiem ar laiku vajadzētu draudēt bada nāve,» saka Aina. Viņa ir ļoti entuziastiska un Facebook.com platformā izveidojusi grupu «Dārza homeopāts», kur gan viņa pati, gan citi interesenti dalās informācijā ar saviem prakses veiksmes stāstiem un novērojumiem.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.