Tieši 72 gadus pēc Pētera Čevera vadītās nacionālo partizānu pēdējās kaujas pie bunkura Laucienes mežu masīvā, pieminot un godinot kritušos, savu zvērestu aizstāvēt Latviju deva četri jaunie zemessargi.
Pētera Čevera bunkura piemiņas vietu atklāja pagājušā gada vasarā, iezīmējot šo punktu novada kartē kā vietu, kurā runāt par valsts vēsturi un nacionālo partizānu kustības nozīmi. Saltā bezvēja dienā šeit pulcējās valsts zemessargi, jaunsargi, vēstures entuziasti, nacionālo partizānu mazbērni un mazmazbērni un citi, kuru sirdīs īpaša vieta ir Latvijas Republikas neatkarībai.
Uzrunājot jaunos zemessargus, bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris, atvaļināts ģenerālleitnants Raimonds Graube, kurš šobrīd ir Valsts aizsardzības un patriotisma fonda “Namejs” valdes priekšsēdētājs un arī aizsardzības ministra padomnieks militārajos jautājumos, teica: “Šī ir svēta zeme, aicinu aizdomāties jaunos zemessargus, ka mēs stāvam uz asins traipiem, ievainoto cilvēku ložu pēdām. Šie cilvēki, līdzīgi kā jūs, solīja kalpot savai valstij. Apliecināja savu gatavību, savu vēlmi dzīvot brīvā, neatkarīgā valstī un bija gatavi atdot savu dzīvību. Domāju, arī viņiem šī ir īpaša diena. Kritušajiem karavīriem, aizgājušajiem mūsu varoņiem, nevar būt nekas labāks kā diena, kurā brīvā, neatkarīgā valstī mēs viņus atceramies. Pats svarīgākais, ka mēs ne tikai viņus atceramies, bet turpinām darīt to, ko darīja viņi». Daudzi jo daudzi iesaistījušies bunkura atjaunošanā, piemiņas vietas izveidē. Katrs savā veidā apliecinot atbalstu un piederību.
“Nāciet paši, vediet savus bērnus, padotos, tikai tad šī vieta pa īstam dzīvos un pildīs savus mērķus. Šie būs cilvēki, kuri atcerēsies, kāpēc kur un kā mēs aizstāvējām savu brīvību.”
aizsardzības ministra padomnieks militārajos jautājumos Raimonds Graube
Sanākušos aicināja dalīties savās pārdomās, tā izskanot atmiņās noglabātiem vectēvu stāstiem, ainām no bērnības un aicnājumam šeit vest bērnus, skolēnus un zemessargiem — savus padotos.
“Zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, valsts satversmei un likumīgai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību, apsolos pēc labākās sirdsapziņas veikt zemessarga pienākumus,» izskanēja četri zvēresti, kas pacēlās augstāk par ugunskura liesmām un cilvēkam saprotamo. Vietā, kurā savā pēdējā cīņā 19 nacionālie partizāni cīnījās pret 300 karavīru lielu čekas karaspēka vienību.
