Pirms desmit gadiem mūziķis Kārlis Kazāks ar domubiedriem pirmo reizi devās velobraucienā, ik vakaru naktsmājas dažādos Latvijas ciematos pelnot ar muzicēšanu. Gadu gaitā nobrauktais attālums šķērsojis vairāk nekā 5000 kilometru un 80 sniegtu koncertu robežu. Šovasar velobrauciens no Zemgales gaidāms uz Kurzemi ar finiša punktu Miķeļtornī, bet iepriekšējo deviņu vasaru piedzīvoto viņš aprakstījis nesen izdotajā grāmatā “Sākums atrod mūs pats”, ar ko viņš literāri mūzikālajā vakarā Vandzenes tautas namā iepazīstināja visus interesentus.
Grāmatas nosaukums norāda uz vairākiem sākumiem, tostarp viņa dzimtas sakņu rašanos, kas meklējams arī Talsu novadā. K. Kazāks atzīst, ka, lai arī ir jelgavnieks, Vandzenei viņa sirdī atvēlēta īpaša vieta, jo te dzimusi viņa mamma.
“Tā mana spilgtākā atziņa pašam sev ir, ka es pats esmu taisīts no dažādiem ļaudīm. Esmu vidzemnieku un kurzemnieku krustojums, un, lai cik tas jocīgi neizklausītos, tas nemaz nav tik vienkārši, jo vidzemnieki un kurzemieki ir stipri atšķirīgi ļaudis. Un manī tad ir abi divi,” atzīst mūziķis.
Velobraucienu sastāvs katru gadu mainās, tam pievienojas aktieri un mūziķi, bet Kārlis ir vienīgais, kam ikreiz izdevies doties ceļā, kamēr pati velomūzikas koncertprogramma ir improvizācija.
“Ir dziesmu čupiņa, ko mēs protam. Arī tādas, ko mēs neprotam, un tad vienkārši, kuras pašas piesakās, tās dziesmas, kuras raujas ārā pie cilvēkiem, — tad tās mēs arī dziedam,” viņš smej. “Ir reizes, kad vairāk sanāk padziedāt, bet ir reizes, kad vairāk runājam — līdzīgi kā tas bija šovakar Vandzenē,” stāsta Kārlis.
Viņš reiz ar draugiem sniedzis velomūzikas koncertu Vandzenes tautas nama zālē un nakšņojis Vandzenes “Rezidencē”, tomēr atzīst, ka uzņemšana sākotnēji nav bijusi pati pretimnākošākā. Tomēr Kārlis Kazāks vairākkārt uzsver, ka tāda ir kurzemnieku daba, jo pēc koncerta tautas nama vadītāja pat atzinusi, ka, ja būtu zinājuši, ka būs tik jauki, būtu kaut ko sarūpējuši.
Par transportlīdzekli, ar kuru apceļot Latviju, izvēlēts velosipēds, jo tā ātrums ir pats parocīgākais, lai ceļā paspētu pamanīt pat sīkākās detaļas.
“Latvija nav tik liela, lai to visu laiku apceļotu ar mašīnu. Vienkārši tu brauc, un tu jau esi galā, bet ar velosipēdu tas ir pilnīgi cits temps. Es zinu, ka cilvēki brīnās, kad mēs kaut kur aizbraucam ar mašīnu un es saku, ka šajā ciemā veikals ir tur. Viņi saka, kā tu vari zināt? Es saku, es te biju ar velosipēdu, un, kamēr es braucu ar velosipēdu, man ir laiks iegaumēt. Man daudz vairāk paliek atmiņā,” atklāj dziesminieks.
No autora atmiņām garajos pandēmijas vakaros tapusi arī vairāk nekā 300 lappušu bieza grāmata “Sākums atrod mūs pats”, un, lai arī patērētais vakaru un nakšu laiks netika fiksēts, Kārlis Kazāks atzīst, ka sāpīgāk par pašu rakstīšanu bijis zīmēt ilustrācijas: “Jo tad jau bija skaidrs, ka ir noteikts kaut kāds termiņš, kurā ir jābūt, un tad gan, kad es sāku to darīt, es neaptvēru, cik daudz to bildīšu vajag.”
Velomūzikas braucieni bijuši arī par iemeslu raidījuma “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku” aizsākumam, kurā pētīta pārsteidzošā valodas izlokšņu dažādība.
“Un atkal varam atgriezties pie tā, ka, ja es braukātu ar mašīnu, visticamāk, es nepamanītu. Bet, ar velosipēdu braucot, man ir jāparunājas ar vietējiem cilvēkiem, jāpalūdz ūdens no akas. Un tad, kad tu sāc sarunāties ar cilvēkiem, tu sāc pamanīt,” atzīst mūziķis.
Atmiņu fiksēšana bijusi kā sava veida meditācija un atgriešanās pagātnē: “Jo grāmata sākas 2012. gadā, kad pat telefonā mēs neskatāmies visu laiku, jo nav, pieņemsim, kartes. Tajā laikā vēl digitālās kartes praktiski netika lietotas. Tagad arī tajā pašā velomūzikā jau ir uz stūres telefons, kurā ir karte. Nu un tu neizkāp vairs no tās digitālās vides, bet rakstot es atgriezos tajā laikā, kurā tā nebija, un sajutu tādu brīvības izjūtu,” atklāj Kārlis Kazāks.
