Augusta pirmā sestdiena vienmēr pieder lībiešiem. Tas ir gada lielākais notikums un labākā vieta, kur iepazīt lībiešu kultūrtelpu visās tās mūsdienu daudzveidīgajās izpausmēs. Kā pierādīja šie svētki, tas ir nozīmīgs notikums ne tikai lībiešiem, bet arī radu tautām — igauņiem, somiem un ungāriem.
«Jõvḑi pivḑi!» tā sestdien Mazirbē ļoti bieži varēja dzirdēt lībiešus sakām. Kora «Lōja» diriģents Ģirts Gailītis skaidro, ka tas ir vēlējums, kas tulkojumā nozīmē «Labus svētkus». «Tas sevī ietver visu. Gan priecīgus, gan jautrus, neaizmirstamus un interesantus svētkus — gan individuāli, gan visiem kopīgus!» Viņš atzīst, ka šie svētki nenoliedzami ir svarīgi, un teiciens «līvi ir dzīvi» ir un būs patiess, kamēr kaut viens šajā valodā spēs dziedāt. «Tāpēc svētkiem būs būt katru gadu!» saka Ģ. Gailītis un piebilst, ka lībiešu valoda runā sajūtās.
«Ir cilvēki, kuri varbūt nezina šo valodu, bet tajā brīdī, kad viņi dzird šīs skaņas, tad valoda sāk runāt pati, un kņudina tur iekšā. Un kādam tas varbūt ir liels vai mazs stimuls mēģināt mācīties un izsekot savas dzimtas saknēm, notikumiem un pavērsieniem.»
«Korī «Lōja» dzied gan cilvēki ar lībiskām saknēm, gan tādi, kuri vienkārši mīl šo valodu. «Protams, ka nav izmērāms tas lībisko eritrocītu skaits asinīs, un to pat ir bezjēdzīgi darīt, jo katrā latvietī ir lībiskais. Un es nedomāju, ka ikvienā latvietī snaudošais līvs nevarētu tikt pamodināts.»
Mazirbē skanēja divas himnas —
gan lībiešu, gan latviešu, un arī karogi mastā plīvoja divi, kas rada īpaši pacilātu sajūtu. To atzīst tie, kuri ceļu uz Mazirbi mēro ik gadu. Arī Somijas vēstniece Latvijā, kura savas darba gaitas Latvijā pārtrauks, taču kopā ar ģimeni Lībiešu svētkos sola ierasties arī turpmāk. Līdzīgus vārdus Mazirbei veltīja arī Ungārijas vēstniecības pārstāvis, kurš par Lībiešu svētkiem bija dzirdējis jau pirmajās ierašanās dienās Latvijā, tāpēc bija ārkārtīgi priecīgs par vēstnieka atrašanos atvaļinājumā, jo tieši tas viņam ļāva vēstnieka vietā ierasties Mazirbē.
Uzrunas cenšas sākt lībiešu valodā
Kā sena tradīcija ir gājiens līdz Dižjūras krastam un vainaga dāvināšana Jūras mātei. Tai tālāk sekoja kopā būšana «Lībiešu kultūrtelpā», un Lībiešu tautas nama zāle piepildījās patiešām pilna, lai ar interesi klausītos gan par nozīmīgām jubilejām, gan mēnešraksta «Līvli» 30 gadu jubileju un šī brīža ekspedīcijām lībiešu krastā. Turklāt šajos Lībiešu svētkos varēja just, ka ļoti daudzi savas uzrunas centās sākt ar vārdiem lībiešu valodā. To novērojusi arī Lībiešu kultūras centra vadītāja Renāte Blumberga, kura tieši šādi sāka savu stāstu par mēnešrakstu «Līvli».
«Cilvēkiem tas kļūst arvien svarīgāk — mācīties un prast lībiešu valodu,» viņa saka. «Un, ja esi tik tālu ticis, tad cilvēki arī mēģina runāt. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi jauki, ka vismaz vienu dienu gadā lībiešu valoda Mazirbē skan.»
Un pilno zāli R. Blumberga skaidro ar cilvēku vēlmi patiešām reizi gadā uzzināt, kas gada griezumā ir noticis un izdarīts.
Piedzīvo pasaules pirmatskaņojumu
Viens no emocionālākajiem brīžiem Lībiešu svētkos bija brīvdabas koncerts «Mans mūžs», kura autors ir komponists Valts Pūce. Lībiešu krastā dzīvo arī viņš pats, un maestro atzīst, ka ļoti labprāt pieņem šīs puses noteikumus, respektē līvu krastu, vēsturi, tradīcijas un arī savas mājas nosaucis līvu vārdā. Tāpēc viņa mūzika svētkos, kas ir Dižjūras vēja pilna, ir emocionāls baudījums, un pašā koncerta sākumā Valts Pūce arī ļāva klausītājiem piedzīvot pasaules pirmatskaņojumu darbam, kas plašāk izskanēs tikai nākamajos Dziesmu un deju svētkos.
Maza skaudība uz suitiem
Nākamgad Līvu savienība svinēs savu simtgadi, un jau drīzumā sāksies darbs pie svētku plānošanas. Pirmais notikums paredzēts 2. aprīlī, kas ir īstais Līvu savienības dibināšanas datums, bet augusta pirmajā nedēļas nogalē svētki būs grandiozāki. Līvu savienības vadītāja Ieva Ernštreite ieskicē pirmās idejas, ka varētu notikt piekrastes ciemu sasaukšanās un uzmirdzēt radu tautas — šoreiz Mazirbē varēja dzirdēt igauņu kori, bet nākamvasar viņiem varētu pievienoties arī ungāri un somi. «Uguņošanas nebūs, bet lībiešu kultūrtelpa par mums dzirdēs!» saka I. Ernštreite. Viņa piebilst, ka ir maza skaudība uz suitiem, ar kuriem bieži sanācis būt kopā projektos.
«Viņiem ir savs suitu novads, un to var arī sajust. Mums tas tik labi neizdodas, kā gribētos, jo esam ļoti izkliedēti — ciems aiz ciema un kilometri starpā. Tā vienmēr ir bijusi problēma, bet vienmēr jau var mēģināt ko lietas labā darīt.»
