Pie Vilkmuižas ezera — iespēja izvizināties ar poniju un zirgiem

Pie Vilkmuižas ezera — iespēja izvizināties ar poniju un zirgiem

Kad cilvēka dzīvē ir četrkājaini draugi, pavisam droši var teikt, ka garlaicīgi nav un diez vai arī kādreiz būs. To var sacīt arī par Jolantu Tipāni, kurai mājas pagalmā ierīkots aploks, pa kuru dzīvojas trīs skaistuļi — baltais un ķēnišķais Lucky Boy, bezgala simpātiskais spāņu šķirnes brūnis Mimo un mīlīgais, bet bezgala žiperīgais poniju puika Kamars, kurš, kā sarunā sanāca pajokot, pēc vaibstiem nedaudz atgādina rokmūziķi Miku Džegeru.

Lai cik arī neierasti var šķist, ka mājas pagalmā vieta atvēlēta arī trīs rikšotājiem, nevar noliegt, ka tas izskatās patiesi skaisti. Blakus ziedošām ābelēm trīs brašuļi vada savu dienu, un saimniecīte teic, ka safilmēti daudz amizantu kadru un jautrības nudien netrūkstot. Un, jā, sešgadnieks Kamars mūsu ciemošanās reizē nodemonstrē savu prasmi pavārtīties dubļos, par ko nebēdnis izskatās diezgan apmierināts, bet to darot visi aploka iemītnieki. Baltais zirgs nepavisam nav balts, kad jaukā nodarbe pabeigta. Tāpat ponijs parāda savu kāju veiklību, zibenīgi pamūkot, kad pakaitinājis abus lielā auguma biedrus. Un tas brīdis patiešām ļauj vaļu smiekliem, jo gājieni un uzvedība gluži tāpat kā mazu bērnu bariņā. Izrādās, ka ponijs ikdienā staigājot līdzi kā sunītis un pagalmā zāli pļaut arī nevajagot, jo tā vienmēr tiek labi noēsta.

Īstas emocijas varēja redzēt, kad Jolanta Tipāne aicināja savus skaistuļus fotografēties, bet Lakijs bija aizgriezis galvu. Pēc mirkļa zirgs bija apvainojies, ka par galvas pagriešanu vēlamajā leņķī netika piešķirts našķis. Aizvēra acis un gluži vai uzmeta lūpu. /Foto: Edgars Lācis/

Dzīvais zāles pļāvējs

Brūnais astoņus gadus vecais spāņu puika pilnā vārdā gan saucams par Donu Mimoso un ar desmit gadus veco Lucky Boy sadzīvo salīdzinoši labi, jo viņiem, kā smaida saimniece, jau nav citas izvēles.

«Viss iesākās ar balto zirgu. Teicu vīram, ka gribu tikai vienu zirdziņu, un viss. Es visu mūžu gribēju zirgu. Un tad nu domāju — ja nu man kādreiz būs tāds liels, balts un skaists zirgs, tad lai tas ir ar raksturu. Un tādu arī dabūju. (Smejas.) Vīrs piekrita, un domājām, ka to turēsim pie draudzenes Ģipkā, bet — kur ir Ģipka!? Tāds gabals! Nolēmām, ka jāmēģina tepat mājās… Un tad nu zirgam vajadzēja arī draugu… Vēlāk arī poniju. Un tagad mums vairs nav jāpļauj. Smejos jau, ka kaimiņiem varu aizdot savu «zāles pļāvēju», lai tiem arī nav jāpļauj,» priecīgi stāsta Jolanta Tipāne.

Labi kaimiņi — īsts zelts

Dzīvnieku mīlētāja atklāj, ka, lai gan zirgi ir viņas sirdslieta un aizraušanās, ģimene piedāvā arī iespēju trenēties gan tādiem, kas iesācēji, gan tādiem, kuriem āķis jau lūpā un ir prasmes. Un Jolanta patiesi novērtē kaimiņus par iespēju izmantot viņu teritorijas zirgu ganībām un arī treniņiem. Un nevienam nebijis iebildumu pret zirgu turēšanu, jo līdzcilvēki jau mēdz būt dažādi. Kādi arī ļoti principiāli, bet šis nepavisam nav bijis tas gadījums, jo no visām pusēm nākusi liela labvēlība.

Jolanta Tipāne visbiežāk svētdienās mēdz ar poniju un kādu reizi arī ar zirgiem izvizināt prieka kārotājus Vilkmuižas ezera teritorijā.
/Foto: Edgars Lācis/

Ieguldīt paša priekos nav grūti

Jautāta par ieguldījumu zirgos finanšu izteiksmē, Jolanta uzreiz atbild ar pretjautājumu: «Un cik tagad maksā degviela? Un, piemēram, cik aiziet hokeja lietām, ja ir tāda aizraušanās? Nekas nemaksā lēti, bet tas jau savam paša priekam!» Pašas dēli ir iemācījušies sēdēt zirgā, bet ar tiem īpaši neaizraujas, taču Jolantas četrpadsmit gadus vecā meita mammas sirdslietai nodevusies vairāk. «Bet man jāpasmaida par to, ka mani abi dēli sev sievas arī dabūjuši zirgumīles. Nav variantu, no zirgiem prom netikt,» smejas Jolanta, kuras divgadīgā mazmeitiņa, to uzliekot zirgā, sevi nemaz neļāvusi pieturēt un nost no tā neparko nekāpusi, tāpēc pavisam noteikti šī mīlestība pret zirgiem tiek nodota tālāk arī pa radu līniju. Arī sešgadīgā mazmeita labprāt pavada laiku ar pagalma aploka skaistajiem iemītniekiem.

Zirgi un ģitāra — tad sirds gavilē

Jolanta Tipāne, kura ieguvusi zootehniķes diplomu, bijusi gan pavāre, gan viesmīle un arī ilgus gadus aizvadījusi Olgas Bāres būvmateriālu veikala kolektīvā, atzīst: «Bet es sapratu, ka man nekam citam nav laika. Man patīk zirgi un muzicēšana. Es spēlēju arī ģitāru un man patīk dziedāt. Varbūt nesanāk izcili, bet man patīk. (Smejas.) Ir pirtiņa, lapenīte, ir kur pasēdēt. Varbūt nekas dižs, bet te jūtos kā Dieva ausī, kā mēdz teikt. Es neesmu profesionāli mācījusies zirgu sakarā, un tas viss man vienmēr bijis hobija līmenī un sirdsmieram, bet abi zirgi un ponijs man bijuši arī sacensībās. Mazais žipčiks dabūjis arī pirmo vietu, bet, kā jau smējos — mums te vairāk ir pozitīvo emociju klubs,» teic dzīvniekmīle, kurai patīk arī kaķi.

/Foto: Edgars Lācis/

Izrādās, ka poniji bieži vien esot nejauki, jo kož un sper, tā, iespējams, gribot kaut ko panākt, jo mazajiem ir vairāk jāpacīnās, taču Kamars pavisam noteikti ir ļoti pozitīvas pieredzes stāsta cienīgs varonis, jo ar viņu saimniekiem paveicies. «Pērkot viņu, jau mums sacīja, ka tas ir tīršķirnes un būs labi, taču es īsti neticēju, bet patiešām ir tā, kā sacīja,» atklāj Jolanta, ar kuras poniju bērniem būs iespēja izvizināties arī pilsētas svētkos.