Jau tuvojoties mežam var just aicinošu dūmu smaržu un dzirdēt bērnus priecīgi klaigājam. Upīte burbuļo starp stāviem meža krastiem, tepat netālu čalo mazais, bet ņiprais ūdenskritums. Starp kokiem taka ved uz apmetni mežā, kur satiekam Virsaišu ūdenskrituma un dabas takas saimnieku, izdzīvošanas instruktoru Maratu Eglīti, mācot prāvam bariņam bērnu dažādas meža zinības.
Savā tikko izveidotajā Virsaišu ūdenskrituma takā Abavas pagastā Marats Eglītis gan bērniem, gan pieaugušajiem māca, kā izdzīvot dabā. Tā ir neparasta, bet ļoti vērtīga iespēja pavadīt laiku svaigā gaisā, apgūstot dažādas prasmes, kas ikvienam dos spējas par sevi parūpēties mežā, gūt ieskatu par Latvijas dabu un mežā esošajiem resursiem.
Marats Eglītis ar izdzīvošanu dabā un ekstremālos apstākļos nodarbojas jau gandrīz desmit gadu, un ir guvis pieredzi vairākās interesantās un neparastās vietās pasaulē. Ir gan izdzīvojis Gruzijas kalnos, gan četrus gadus pavadījis Āfrikā, iegūstot pavisam neparastus iespaidus un zināšanas. Arī Latvijas ziemas var būt izaicinājums: pagājušajā gadā Mareks pavadījis nedēļu mežā, pilnīgi kails, -15 grādu salā, veidojot sev pajumti, siltumu un maltīti. Tomēr daudz strādājis arī ar bērniem un jauniešiem, vadot dažādas nometnes un mācot par dzīvi dabā, tāpēc vēlas turpināt šo darbu un šeit sniegt iespēju tieši jauniešiem izkāpt no ierastās dzīves un redzēt, ko citu: kā par sevi parūpēties un spēt rast risinājumu dažādās situācijās.
Filtrē ūdeni un nosaka debespuses
Ap filtru, kas veidots no trīs kokiem, sastājies bariņš bērnu, uzmanīgi klausās un skatās, ko instruktors māca, kā filtrēt ūdeni, kur iegūt ogles un citus resursus. Bērni aktīvi iesaistās, uzdod jautājumus un skatās, kā pēc katras filtrēšanas reizes ūdens paliek arvien gaišāks. Kā izfiltrēt un nodrošināt sevi ar dzeramo ūdeni ir tikai viena no lietām, ko iemācīties šeit, Virsaišos. Nodarbībā var uzzināt, kā tikt pie uguns, ja nav līdzi pat sērkociņu, kā veidot sev pajumti, kā ūdeni padarīt dzeramu, kā atrast sev pārtiku, kā sasildīties un dažādas citas noderīgas meža dzīves lietas. Pētīt dabu, iemācīties redzēt, kas var noderēt un kā prātīgi izmantot resursus, noteikt debespuses, pazīt ēdamus un indīgus augus. Marats Eglītis uzsver, ka izdzīvošana dabā nav zobu sakošana un izturēšana, līdz varēs tikt mājās, bet gan māka no nekā izveidot sev komfortablu patvērumu mežā.
Interesanti, ka par Virsaišu ūdenskritumu lielākoties, zina tikai vietējie Sabiles un Abavas pagasti iedzīvotāji, tas atklāts salīdzinoši nesen — 1998. gadā, veicot Abavas izpēti, no 2001. gada tam ir valsts aizsargājamā ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā dabas pieminekļa statuss. 1,7 metrus augstais ūdenskritums ir unikāls ar to, ka ūdens pa to tek nevis vertikāli no augšas uz leju, bet gan slīpi slīd pa dolomīta atsegumu. Mainīgs ir arī ūdenskrituma platums — tas var būt pat četrus metrus plats, kā tas nereti notiek pavasaros un rudeņos, paaugstinoties ūdens līmenim upē. Apmeklējot trīs kilometru garo Virsaišu dabas taku, ūdenskritums nav vienīgais apskates objekts, jo pastaigas laikā iespējams gan vērot dažādus dolomīta atsegumus, kraujas un citas īstas un nepieradinātas Latvijas dabas ainavas.
Lai gan Marata Eglīša izdzīvošanas skola darbu sākusi vien augusta vidū, interesentu netrūkstot un, lielākoties, braucot skolēnu grupas. Marats par to priecājas, jo, lai arī izdzīvošanu var mācīties jebkurš, viņš vēlas izglītot tieši jauniešus, kā pats saka, Latvijas nākotni. Par tālākiem plāniem Marats saka:
«Nākotnes plāni — attīstīt un turpināt darboties. Tā specifika, ko es gribētu ir vērst uz jauniešiem, topošiem vīriešiem. Mēs iemācāmies atbildību, uzņemties zināmus lēmumus, risku par savu rīcību. Tā, lai šīs zināšanas aiziet ģimenēs un kopējā labumā.»
Svarīga ir zināšanu un prasmju nodošana, kas ir būtiska ne tikai no personīgās attīstības viedokļa, bet arī, lai tās saglabātu mūsdienu digitālajā pasaulē, kad šādas prasmes sāk izzust. Marats uzsver, ka vēlas dot pārliecību un kontroli par savu spēju izdzīvot visiem, veidojot spēcīgāku paaudzi.
