Filmas «Kalendārs mani sauc» pirmizrāde sākotnēji bija paredzēta rudenī, tomēr visdrīzāk uz lielajiem ekrāniem tā nonāks vēlāk. Kas sagaida skatītājus? Vai tā būs komēdija, drāma vai varbūt traģēdija? To sarunā atklāj filmas režisors Juris Poškus.
– Kā pagaidām veicas ar filmēšanas procesu? Vai viss norit pēc plāna?
Jā, filmēt sākām februārī, uzfilmējām ziemas ainas, tad arī īsu posmiņu pafilmējām pavasarī, tagad mēģinām noklāt vasaru tādiem vairāku dienu pakāpieniem. Talsos būsim tagad līdz pirmajam augustam, tad mēs ņemam pārtraukumu, pēc tam atkal jau no devītā līdz piecpadsmitam augustam filmēsim šeit, pēc tam atkal septembrī atgriežamies, jo mums vajag piemēroties aktieru grafikiem. Ir arī Lietuvas aktieri, kuriem jāpakļaujas.
– Kā Jums šķiet, kas ir šī stāsta panākuma atslēga? Grāmata ir tulkota vairākās valodās, Latvijā tā bija bestsellers, Valmieras teātrī jau tika iestudēta izrāde, kas balstīta uz grāmatu, tagad arī jūs ķeraties tai klāt.
Laikam šis ir viens no galvenajiem jautājumiem, kāpēc mēs vispār mēģinām kaut ko izveidot no stāsta, kurā ir šāda veida varonis un šāda veida notikumi. Es domāju, ka mums, cilvēkiem, vispār patīk, tā saucamais underdog (sabiedrības atstumtie, saucamie autsaideri, vājākais spēlētājs u.t.t. – red.), tie varētu būt marginālie varoņi, kuri vienmēr uz ekrāna pievelk, mūs saista. Šajā romānā ir tāda dīvaina labestība, tāda beznosacījuma mīla, kas parasti ir māte, māsa, brālis. Jo parasti, kad veidojas attiecības, tās ir ar noteikumiem, bet šajā gadījumā tā ir beznosacījuma mīla, kā tīra, simboliska parādība. Tas ir diezgan unikāli, un tas laikam piesaista. Tā ir kaut kāda zaudētā bērnība, mēs to saprotam, mēs to atceramies kaut kādā veidā, identificējamies ar to, bet ļoti grūti ir noformulēt, ar ko tieši. Būtībā tā ir abstraktā bērnības sajūta. Mūs parasti filmās saista tas, ko dzīvē nevaram redzēt. Mēs dzīvē nekad neredzam cilvēkus vienus pašus mājās, jo viņi ir aiz slēgtām durvīm, filmā šīs ainas vienmēr darbojas.
– Uz ko jūs filmā vairāk fokusēsieties? Ko vēlaties akcentēt?
Vairāk vai mazāk es vēlos akcentēt konfliktus, protams, jo tas ir dramaturģijas pamats. Konflikti, kontrasti. Mēs, pieņemsim, tagad vēlamies izdzert kafiju, bet mums to neatnesa – šādas mazās ainas, no kurām būvējam stāstu. Liels akcents, protams, arī uz galveno varoni, jo viņš ir gandrīz katrā kadrā. Viss iet caur viņa prātu, caur viņa domām, caur viņa darbībām – caur to atklājas filma. Tas laikam arī ir grūtākais, jo vienu varoni visu laiki turēt uzmanībā ir diezgan pagrūti. Es jau iepriekšējā filmā ar to saskāros ar Keišu, kurš bija gandrīz katrā kadrā (režisors Juris Poškus pērn izlaida filmu «Saule spīd 24 stundas», kur galvenajā lomā bija Andris Keišs – red.)
Viņš, ieraugot skaisto meiteni, saprot, ka skaistā meitene un māte vienā mājā, vienā mentālā telpā nesadzīvo, jo erotika parasti izspiež ģimenes attiecības.
– Vai būs būtiska atšķirība starp grāmatu un ekranizējumu? Vai Jūs ko pamaināt, pielāgojot filmai?
Protams, tur būs daudz ainu, kas grāmatā nav. Mēs arī mazliet pamainām mācītāja līniju. Atšķirībā no grāmatas, šis ir Oskara pieaugšanas stāsts. Viņš, ieraugot skaisto meiteni, saprot, ka skaistā meitene un māte vienā mājā, vienā mentālā telpā nesadzīvo, jo erotika parasti izspiež ģimenes attiecības. Līdz ar to viņam ir tas stimuls būt patstāvīgām, mēģināt iekārtot savu dzīvi. Iespējams, viņš tādēļ metās šajos projektos – ar zupas virtuvi, ar teātri, tas noved līdz kaut kādām zināmām atziņām, līdz zināmam finālam.
– Runājot ar Ivaru Krastu, sapratu, ka Oskara līnija arī ir nedaudz mainīta, ka filmā viņam netiek piedēvēta slimība. Tas ir jūsu kā režisora uzstādījums?
Ir šī slimība vai nav? Vai varbūt viņam ir iestāstīts, ka tāda ir? Vai viņš pats to ir izdomājis? Mēs nezinām. Mēs mēģinām veidot cilvēku, kurš vienkārši ir mazliet atšķirīgs no citiem. Vairāk akcentēt tās kā rakstura īpašības, nevis slimību.
– Kā jūs varētu definēt šo žanru?
Kā sanāks. Vai nu drāma, vai drāma-komēdija. Komēdija īsti tur nebūs, traģēdija arī tā nav, atliek tikai drāma.
Kino ir melu māksla – cilvēks ienāk pa vienām durvīm un pēkšņi viņš iznāk pavisam citā pilsētā vai citā telpā. Dažas ainas mēs filmējam arī Rīgā.
– Pirmizrāde ir ieplānota rudenī. Vai tas tā arī paliks vai ir nobīdes no grafika?
Visdrīzāk, nē, nebūs rudenī.
– Vai Talsos arī varam gaidīt filmas atrādīšanu?
Pašas pirmizrādes parasti mēģina taisīt kaut kur ārzemju festivālos. Tas jājautā producentei. Filma parasti mēģina iekļūt industrijas atpazīstamībā caur festivāliem, tāpēc diezgan daudzas filmas kavējas gadu vai divas, jo ir nonākušas festivālu apritē. Pēc tam, kad pirmais festivāls paņemts, tad jau ir vienalga, bet Talsos mēs obligāti arī taisīsim pirmizrādi, par to nevar būt ne runas. Tas ir loģiski!
– Paldies par laiku sarunai, bet pēdējais praktiskais jautājums – kāpēc filmas vajadzībām ir izslēgta strūklaka?
Jo pēc scenārija viņš dzīvo mājā, kas ir uz baznīcas laukuma. Kino ir melu māksla – cilvēks ienāk pa vienām durvīm un pēkšņi viņš iznāk pavisam citā pilsētā vai citā telpā. Dažas ainas mēs filmējam arī Rīgā. Tās ir interjera ainas, kas īpaši ne ar ko neatšķiras no Talsiem.
Informācijai:
- Filma ir balstīta uz tāda paša nosaukuma grāmatu «Kalendārs mani sauc», ko sarakstījis talsinieks Andris Kalnozols
- Grāmata izdota 2020. gadā izdevniecībā «Orbīta»
- Grāmata tulkota arī armēņu un lietuviešu valodās
- Spēlfilma iecerēta 90 minūšu garumā
- Talsu novads filmas uzņemšanai piešķīris finansējumu 40 000 eiro apmērā
- Filma top sadarbībā ar Lietuvu
- Grāmatu ekranizē studija «FA Filma»
- Galvenās lomas atveidotājs filmā – Ivars Krasts
- Filmas režisors – Juris Poškus
- Filmas mākslinieks – Toms Grīnbergs, producente – Madara Melberga
Intervijas autore Agnese Kuplēna, foto autors Edgars Lācis.
Saistītie raksti: https://retalsi.lv/kalendars-mani-sauc-pirmizradi-ivars-krasts-labpratak-skatitos-majas-zem-segas/
