Pašlaik notiek filmas «Kalendārs mani sauc» filmēšana. Tajā galvenā — Oskara loma — aktierim Ivaram Krastam. Viņš filmā ir ieplānots gandrīz katrā kadrā un tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem — izdarīt tā, lai noturētu skatītāja uzmanību uz vienu aktieri visas filmas garumā. Sarunā ar «Talsu Vēstīm» I. Krasts atklāj, ka ir ļoti paškritisks un Oskara loma prasa būt ļoti uzmanīgam.
— Cik viegli vai cik grūti ir sevi identificēt ar Oskaru?
Tas ir savā ziņā diezgan sarežģīts uzdevums, jo filmas tēls gluži neatbilst tā īstā prototipa tēlam. Filmā atveidotais tēls ir tāds… kā lai pasaka – viņa teiktajā ir arī daļa asprātības. Mans uzdevums ir atrast to savādību vai dīvainību, kas nav gluži klīniska. Viņš ir dīvains puisis ar savādām spējām. Mēs mēģinām atslēgt to galveno varoni no diagnozēm. Esmu daudz lasījis, interesējies par dažādām slimībām, tāpēc varu secināt, ka mūsdienās jau diagnozi, ja paskatās pēc aprakstiem, varam atrast katram no mums. Bez izņēmumiem. Tas uzdevums ir lavierēt, manipulēt ar to priekšstatu par to, kāds ir īstais prototips, respektīvi, autora Andra Kalnozola redzējums un mana interpretācija. Es darbojos kā medijs, kuram jāapvieno šie divi elementi, lai ir saprotams, lai ir empātisks skatiens. Tas ir ļoti filigrāns uzdevums. Jābūt ir ļoti uzmanīgam, lai tēls nepaliek smieklīgs.
— Kas ir kopīgs Ivaram ar Oskaru?
Tas skanēs banāli, bet Oskara vēlēšanās, lai pasaule darbojas labāk, lai ir tāda tiekšanās un sapņošana par lietām vai cilvēkiem. Ir kaut kādi sapņi, kurus tu turi kaut kādā attālumā, jo, pieskaroties tiem, viņi kļūst par īstenību un tas vairs nav sapnis, tas kļūst laicīgs un kādā brīdī izzūd. Kaut kas man ir no tā, ka bieži vien īstajā dzīvē tiecos pēc kaut kā, kā nav. Tu it kā tiecies, bet turi attālumā no sevis un nepielaid klāt.
Es esmu domājis par to, ka varbūt man vajadzētu iemācīties to kalendāru no galvas, varbūt tā būtu bijusi tā atslēga, nebūtu, iespējams, vajadzīgs tas meklējuma process.
— Kas ir romantiskākais, ko jūs esat izdarījis? Oskars no galvas iemācījās kalendāru, lai varētu nosaukt savas iecerētās vārdu. Kādu varoņdarbu jūs varētu izdarīt?
Tāda mēroga varoņdarbu manā dzīvē nav. Es esmu domājis par to, ka varbūt man vajadzētu iemācīties to kalendāru no galvas, varbūt tā būtu bijusi tā atslēga, nebūtu, iespējams, vajadzīgs tas meklējuma process. Bet, ja par maniem varoņdarbiem, pat nezinu, ko teikt, jo vispār jau publiskot savus varoņdarbus ir mazliet divkosīgi (kautrīgi smaida). Es esmu rīkojies dažās situācijās, pārkāpjot sev pāri, kas priekš manis ir varoņdarbs, kas citiem neliktos varoņdarbs. Bet ja man arī būtu tāds īsts varoņdarbs, es kautrētos pateikt, jo esmu diezgan intraverts. Varbūt tā nevajadzētu būt, ņemot vērā manu profesiju – aktieris.
— Ko jūs pats vēlaties redzēt pirmizrādē uz ekrāna, vērojot tieši savu spēli?
Es tieši šajās dienās par to domāju, ka man ir bailes iet uz pirmizrādi, jo tā ir ļoti īpatnēja, delikāta, sarežģīta loma. Es nedaudz baidos. Varbūt es uz to laiku saslimšu un pēc tam mājās skatīšos zem segas.
— Bet kas būtu tas ideāls, ko vēlētos redzēt?
Es vēlētos, lai es varu skatīties šo filmu un nedomāt par to, ka tas esmu es, un nepieķert sevi melos. Lai vispār nebūtu iespēju pieķert melos, lai tas, pēc ekrāna likumiem, būtu godīgi. Tas ir ļoti grūti.
— Jūs esat paškritisks?
Tas gan. Tas ir mans arods – es esmu paškritisks. Tā ir tāda profesijas blakne. Ja esi uz skatuves vai ekrāna un rēķinies, ka cilvēki nāk un vērtē… tu dari visu laiku to, ko citi vērtē, tas ietekmē personiskā ziņā.
Jā, diemžēl es esmu atkarīgs no apkārtējo cilvēku viedokļa. Ne visu, protams, bet ir savi cilvēki.
— Bet ja pašam kaut kas nepatika, tomēr apkārtējie saka – viss bija labi, vai tas nepalīdz?
Jā, diemžēl es esmu atkarīgs no apkārtējo cilvēku viedokļa. Ne visu, protams, bet ir savi cilvēki. Un ja mani vairāki cilvēki spēj pārliecināt, ka viss bija labi, es tam ticu. Tai pat laikā, es apzinos, ko tomēr neesmu izdarījis, bet varbūt esmu tajā brīdī pārāk kritisks pret sevi, tāpēc ir brīži, kad varu šo to sadramatizēt. Iespējams, tā ir pārspīlēta kritika. Bet godīgumam maksimāli ir jābūt.
Intervijas autore Agnese Kuplēna, foto – Edgars Lācis.
Saistītie raksti: