Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija (LLĢĀA) ir neapmierināta ar finansiālā atbalsta trūkumu primārajai veselības aprūpei, kas ilgtermiņā atstās negatīvas sekas.
LLĢĀA viceprezidents Ainis Dzalbs skaidro, ka šobrīd primārā veselība mūsu valstī piedzīvo grūtus laikus: nav politikas veidotāju atbalsta prakses cilvēkresursu saglabāšanai, nedz prakses uzturēšanas izdevumu pienācīgai segšanai, tāpat nav paredzēts finansējums aizvietojošā personāla nodrošināšanai ārsta atvaļinājuma vai slimības laikā. «Tas nozīmē, ka prakses nevarēs nodrošināt pakalpojumus pietiekamā apjomā vai vispār turpināt pastāvēšanu. Ņemot vērā notiekošo un saskaņā ar LLĢĀA veikto aptauju, teju 50% ārstu reģionos apsver iespēju pārtraukt līgumattiecības ar valsti, kas draud ar pamatīgu pakalpojumu pieejamības krīzi,» skaidro A. Dzalbs.
Lai vērstu uzmanību uz problēmām ģimenes ārstu ikdienā, A. Dzalbs presei nosūtījis ģimenes ārstes, rojenieces Māras Melderes rakstu, aicinot ielūkoties ārsta ikdienas gaitās, izaicinājumos un pārdomās.
Lauku ārsta provinces romantika
«Ir pienācis 1. februāra rīts 2023. gadā, un, dodoties uz savu ģimenes ārsta praksi Rojā, redzu tumšus logus — neviena nav. Tālumā skatos, pie manis jau steidz pirmie pacienti ar savām raizēm. Uz prakses namiņa jumta sēž divas kaijas, kas mani uzmundrina ar skaļiem un izteik-smīgiem sveicieniem. Laikam sākusies jauna ēra! Valsts savu nostāju pret veselības sistēmu ir parādījusi — papildu darbinieks ar šodienu vairs netiek apmaksāts! Bez tam, mans ārsta palīgs nav parādījies darbā, varbūt kādu rentablāku nodarbi atradis.
Rītu iesāku ar ikdienišķu roku veiklību, skaļiem buramvārdiem un pabarojot ar pašas nestajiem 15 kg smagajiem granulu maisiem veco un izsalkušo apkures katlu. Katra aizdegšanās ir kā brīnums, kas beigu beigās ļauj pilnvērtīgi nodrošināt normatīvā noteikto temperatūru telpā, lai varētu apskatīt zīdaiņus klātienē. Cerams, ka buramvārdu vēl kādam laikam pietiks. Ak, jā — buramvārdi kļūst skaļāki, jo no 2,50 eiro granulu maiss ir cenā kāpis uz 7,90 eiro.
Tad jau sākas ikdienišķais darbs, kuram esmu mācījusies un gatavojusies kopā 11 gadus. Kā jau augsti kvalificēts profesionālis, beidzot varu nodarboties ar tiešajiem darba pienākumiem — pieņemšu pacientus, mērīšu asinsspiedienu, temperatūru, veikšu ausu skalošanu, taisīšu urīna analīzes, veikšu injekcijas, likšu sistēmas, pieņemšu jaundzimušos (svēršu, mērīšu, veikšu vakcināciju atbilstoši vakcinācijas kalendāram un hemoglobīna mērīšanu), rakstīšu atskaites, veikšu dažādu vakcinācijas faktu ievadīšanu www.eveseliba.gov.lv, gatavošu VDĒAVK, izņemšu diegus pēc operācijām, veikšu pārsiešanas un vēl citas neskaitāmas lietas, kas ietilpst ģimenes ārsta prakses pienākumos. Tādus sīkumus kā telefona zvanus, pieraksta veidošanu, atkārtotu recepšu izrakstīšanu, kā arī birokrātisko atskaišu nodošanu NVD un SPKC veikšu pa starpai.
Vai esmu centusies izveidot labu komandu?
Jā, protams, vairākkārt. Uz sludinājumu rudenī atsaucās divi potenciālie darbinieki. Viens no tiem bija autobusa mazgātājs, kurš apgalvoja, ka ātri mācoties un būšot labs palīgs. Otrs vienkārši, ieraugot telefona numuru avīzē, vēlējas parunāties par Dievu un tā esamību. Uz sludinājumu decembrī atsaucās viens cerīgs pretendents, kurš it kā studējot par ārsta palīgu, taču brīdī, kad saruna kļuva interesanta, jaunais cilvēks nespēja atbildēt, kuru izglītības iestādi absolvēs. Atbilde bija: «Nē, nu ja jums ļoti nepieciešams, tad es noskaidrošu, kur es mācos!» Jāteic, ka visas ir bijušas interesantas sarunas, taču mērķi nesasniedza. Visu cieņu Rojai, maniem pacientiem, jūrai, mežiem, pludmalei, svaigajam gaisam un attīstītajai infrastruktūrai, taču pat ar krāsaino vasaras dzīvi, burāšanas priekiem un Maksimu Galkinu jāatzīst, ka bez personāla viens šeit nav cīnītājs.
Vai valsts dēļ ir vērts tik ļoti censties?
Pēc dažām spontānām idejām, kuras pāraugušas nebeidzamā fiziskā manis pašas, vīra, brāļa, vecāku un citu radinieku darba stundām, dažiem finanšu darījumiem bankās, divu privātu auto notirgošanas (viens no tiem nodots šrotā, jo nespēja vairs aiztikt līdz pacientiem vietējā zvejnieku miestā) un milzīgas improvizācijas, šī gada pavasarī vēršu durvis vaļā pacientiem arī Talsos. Ar putekļiem matos, gruvešiem ķerrā un sienas krāsu aiz nagiem apsveru — vai valsts dēļ ir vērts tik ļoti censties? Varbūt pienācis laiks nākamai spontānai idejai — lauzt līgumu ar NVD un kļūt par privātpraksi? Lielisks ieguvums mazpilsētai Talsi, taču ciematam Roja — zaudējums.
Vismaz jau tagad skaidri zinu, ka Talsos man viena priekšrocība noteikti būs — kādā skaistā pavasara dienā, saulei spīdot un matiem vējā plīvojot, varēšu ar kājām aiziet uz tuvējo slimnīcu un veselības centru pēc kārtējiem rentgena aprakstiem un citiem pacientu izmeklējuma slēdzieniem, netērējot līdzekļus auto degvielai un lietojumprogrammas abonēšanas maksai.
Ilgu mūžu Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Talsu filiālei! Cerams, ka vēl kādu laiku neziņos par iespējamo bankrotu, kā tas noticis Daugavpilī.
Deviņu pakalnu pilsēta Talsi mani sauc ar cerību, ka šeit atradīšu labu komandu. Zinu, cilvēki saka — cerība muļķa mierinājums. Jāatzīst, ka dēļ valsts nostājas primārajā veselības aprūpē un esošajā veselības sistēmā kopumā — šoreiz tā arī esmu spiesta justies. Domāju, Talsos pavērsies lielākas iespējas atrast kādu ārsta palīgu, kurš pie pašreizējā atalgojuma un darba slodzes vēl nav izdedzis.
«Meiteņu pote» beidzot dzimumneitrāla
Interesanta ir mūsu valsts filozofija preventīvajā medicīnā: tikai 2022. gadā pēc ilgām diskusijām uzsākām tā saucamo «meiteņu poti» atzīt par to, kas tā patiesībā ir, un esam veiksmīgi uzsākuši dzimumneitrālu vakcināciju. Citas valstis nešķiro dzimumu jau gadiem, tādējādi ietaupot milzu līdzekļus onkoloģisko pacientu aprūpē. Vai tiešām vēl joprojām dzīvojam ar moto — skopais maksā divreiz?
Dienas beigās pārbaudu sava auto degvielas rādītāju, odometra rādījumu un datumu kalendārā, lai pārliecinātos, vai nav nokavēta eļļas maiņa, riepu maiņa, vispārējā auto apkope, jo kaut kā taču jātiek mājas vizītē pie pacienta 30 km attālumā, par kuru saņemšu valsts līdzfinansējumu 2,85 eiro apmērā.
Sēžot regulārajā auto apkopē, aizdomājos, vai mani kolēģi kā kardiologs, radiologs, infektologs un citi ārsti ir spiesti nodarboties ar šādā veida «blaknēm» lai vispār varētu pieņemt savus pacientus?
Nedaudz sausāka valoda, taču skaitļi diktē finanses un tās diktē darbiniekus. Kopš 2019. gada, kad sāku strādāt Latvijā, šādi tādi inflācijas rādītāji ir pieauguši: kopējā patēriņu cenas inflācija ir teju 30%, energoresursu inflācija 59%, personiskā transporta līdzekļa ekspluatācijas inflācija 28%, Valsts prezidenta, Ministru prezidenta un deputātu algu pieaugums izskanējis tik skaļi un bieži, ka negribas pat atkārtoties. Savukārt ārstiem no šī gada 1. aprīļa plānotais algas pieaugums paredzēts par 5,4%! Zīmīgs datums, gan jau arī tas tik tāds joks vien būs. Vienlaicīgi, apzināti vai nē, bet katliņā izvārījies jautājums par papildu darbinieku ģimenes ārsta praksē un politiskajos gaiteņos izskatīšanā vairs nav redzams. Vienkārša matemātika man saka, ka 50 papildu darbinieku nodarbināšana ģimenes ārsta praksēs var nosegt ar vienu kāda valstij piederoša un no valsts budžeta dotēta uzņēmuma vadītāja vienas mēnešalgas, kas ir teju 70000 eiro. Vai tiešām, paaugstinot algas valsts vīriem, mēs iegūsim veselīgu sabiedrību? Bet tad atkal aizdomājos — kādam kolēģim būs vairāk turīgu privāto pacientu.
Lielākā daļa kolēģu — pirmspensijas vai pensijas vecumā
Rakstot šo savas ikdienas stāstu, prātoju, cik studentu, rezidentu, topošo ģimenes ārstu šī mana dzīves pieredze sasniegs un liks aizdomāties. Iespējams, mainīs viņu domas uzsākt strādāt Rojā, Gulbenē, Līgatnē vai Alsungā. Varbūt mani jaunie kolēģi izvēlēsies citu specialitāti, izlems baudīt citas valsts darba pieredzi un turpinās attīstīt medicīnu un pilnveidot sevi ilgtermiņā zem sveša karoga. Tas protams būtu milzu zaudējums Latvijai. Tiem, kas šo lasa, vēlos teikt, ka šeit nerunāju tikai par savu labklājību, bet arī par kolēģu, topošo kolēģu un, svarīgākais — par pacientu profesionālu un kvalitatīvu primāro veselības aprūpi kopumā. Man rūp sava, kolēģu un pacientu labklājība.
Atļaušos domāt, ka jāveido iekrājumi, lai nerastos situācija, kā noticis kādam manam kolēģim, kurš aizsauli cienījamā vecuma dēļ sagaidījis savā darba vietā. Jāteic, kā ir, mantojumā atstājis sarūgtinātu pacientu, kuram nav laicīgi uzspējis atvērt darba nespējas lapu. Statistika ir skaudra, liela daļa manu kolēģu atrodas pirmspensijas un jau cienījamā pensijas vecumā.
Man patīk cilvēki un darbs Latvijas provincē. Negribu to mainīt pret lielpilsētas troksni, burzmu un sastrēgumiem. Laukos var redzēt, cik mans darbs un ieguldījums pacientiem ir nozīmīgs un nepieciešams. Labprāt vēl paturpinātu, taču pēc dinamiskas darba dienas ar pacientiem klātienē, pa telefonu un e-pasta saziņā vēl jānoslauka putekļi, jāizmazgā telpas un atkal jāparunā ar apkures katlu. Ir jau vēla pēcpusdiena un mājās gaida mana daudzbērnu ģimene ar saviem šodienas piedzīvojumu stāstiem, ēstgribu un pamatskolas mājasdarbiem.
Šis viss skan smieklīgi, taču patiesībā ikdienišķi traģikomiski. Cik ilgi mums būs jāsamierinās ar šo neētisko valsts attieksmi pret veselības aprūpes sistēmu kopumā? Vienu gan es zinu droši — šodien iemigšu ātri, jo kā lasāmvielu esmu sagatavojusi kārtējo atjaunināto vakcinācijas rokasgrāmatu un informāciju par zāļu pieejamību aptiekās. Dodot gaismu citiem, pašam neizdegt…»
Māra Meldere,
ģimenes ārste
