Pat 600 metrus no karadarbības zonas baiļu nav — ir tikai sajūta, ka jāpalīdz

Pat 600 metrus no karadarbības zonas baiļu nav — ir tikai sajūta, ka jāpalīdz

Aigars Loss nav talsenieks, taču viņam pieder dzīvoklis vienā no skaistākajām vietām pilsētā. Bet viņam pašam ir ļoti skaista sirds, kas patiesībā saistību ar Talsiem padara nebūtisku. Šobrīd Aigars brīvo laiku velta, lai palīdzētu Ukrainai — nogādātu tur ziedojumus un drošā patvērumā atvestu cilvēkus, kuriem atrašanās savās mājās kļuvusi bīstama dzīvībai. Sarunas iniciators ir Aigars pats, jo viņš vēlas atgādināt, cik svarīgi ir pie kara nepierast, nepalikt vienaldzīgiem un palīdzēt, cik vien ir katra spēkos.

Ukrainai ir jāpalīdz — tas Aigaram Losam bija skaidrs uzreiz, un brīvprātīgajā darbā viņš iesaistīts jau no 25. februāra. Viņš atzīst, ka tam ir arī mazliet savtīgs iemesls:

«Es negribu, lai manai meitai būtu jāpiedzīvo kas līdzīgs šobrīd Ukrainā notiekošajam. Es varu palīdzēt, un attālināti no Latvijas to daru.»

Lai gan to par attālinātu palīdzēšanu nosaukt var nosacīti, jo Aigars uz Ukrainu dodas arī pats. «Tas ir mazākais, ko varu darīt.» Jau no paša sākuma viņš palīdz sev zināmiem cilvēkiem un tiem, ar kuriem iepriekš bijis kontakts. «Es strādāju starptautiskā uzņēmumā, man tur ir draugi, kurus es mēģināju dabūt uz Latviju. Dažus man izdevās, dažus ne. Bet tas bija sākums.»

Brīdī, kad tiekamies, aprit nedēļa pēc Aigara desmitā brauciena uz Ukrainu. Pēdējie trīs braucieni bijuši jau līdz Harkivai — 600 metrus no faktiskās karadarbības zonas.

«Pašā sākumā bija sajūta, ka ir vienkārši jāpalīdz, tāpēc par bailēm nedomāju. Bailes joprojām nav parādījušās. Pašu karadarbību gan nav sanācis, paldies Dievam, redzēt. Jo nesagatavotam cilvēkam karadarbība var būt arī pēdējais, ko viņš redz,» saka Aigars.

«Bet sekas redzam, jā. Iedomājies, ir vairāku miljonu iedzīvotāju pilsēta, bet satiksme ir tieši tāda pati kā Talsos. Mašīnu daudzums Harkivas centrā, kur ir trīs joslas katrā virzienā, nepārspīlējot, ir tieši tāds kā Talsos. Mums bija pavadonis, tāpēc bija iespēja tikt dzīvojamos rajonos, kas ir nopietni cietuši, un tur tu brauc kā pa izmirušu pilsētu. Tas nepārtrauktais deguma un salkanais līķu smārds gaisā…»

«Es gribu par palīdzību Ukrainai runāt arvien vairāk, jo mēs attālināmies — pierodam vai notrulināmies, es pat nezinu, kā to pareizi noraksturot,» saka biedrības «TEV» brīvprātīgais Aigars Loss. Viņš pats izvēlas palīdzēt, fiziski dodoties uz Ukrainu, un nesen atgriezies no sava desmitā brauciena. /Foto: Ģirts Grenevics/

Aigars ir biedrības «TEV» biedrs, kas sev nodefinējusi, ka palīdzēs tikai konkrētiem cilvēkiem, un starpnoliktavas neizmanto, jo viņiem ir sajūta, ka visi ziedojumi nenonāk tur, kur tiem nepieciešams. «Un tas ir iemesls, kāpēc mēs vairāk varbūt riskējam ar savām dzīvībām, bet vedam iekšā Ukrainā tur, kur tas patiesībā vajadzīgs.» Uz Ukrainu transports ir pilns ar nepieciešamiem ziedojumiem, bet atpakaļceļā Aigars uzņem bēgļus. Turklāt interesants stāsts ir arī pašam busiņam, kas šobrīd «ceļo» uz Ukrainu — lai aizvestu vairāk mantu, nekā ietilpst sākotnējā automašīnā, Aigars lielāku transporta līdzekli iegādājies no Krievijas vēstniecības. Turklāt zīmīgi, bet nejauši pārrakstīšana sanākusi 16. martā. Uz komentāru, ja vēstniecība zinātu, ka transports tiks izmantots palīdzības sniegšanai Ukrainā, iespējams, nebūtu Aigaram pārdevuši, viņš zibenīgi atzīst, ka savus plānus nav slēpis jau pirmajā tikšanās reizē.

«Pārsteidzošā kārtā jāatzīst, ka cilvēks, ar kuru kontaktējos, ņemot vērā esošo situāciju un viņa darba vietu, bija saprotošs. Un kādā brīdī man pat šķita, ka viņš jēdz, kas notiek pa īstam. Nebija nekādu pārmetumu. Un jāsaprot, ka ne visi krievi šobrīd vienā maisā bāžami — ir arī saprotoši un loģiski domājoši cilvēki,» atzīst Aigars.

Pēdējais brauciens bija ar mērķi palīdzēt latviešu karavīriem, un biedrība sagādā tieši tās lietas, kas lūgtas.

«Sākot ar lāpstu, par ko viņi bija vājprātā priecīgi. Tā bija vieglāka par viņiem esošo, un pats galvenais — tai bija rokturis. Tobrīd temperatūra bija no +32 līdz +36 grādiem, tu esi pilnā ekipējumā, tev jārok tranšeja, un lāpstai vienkārši nav roktura… Karavīrs bija priecīgs, ka nebūs vairs tulznu.»

Atpakaļceļš paiet dažādi — gan klusējot un skatoties vienā punktā nekurienē, gan stundu no vietas raudot, gan izkratot pilno sirdi. Jau pirmajā braucienā ceļabiedru vecuma diapazons bija no septiņiem mēnešiem līdz astoņdesmit diviem gadiem. «Šoferīši, kas mēs šobrīd braucam uz Ukrainu, mierināšanā esam kļuvuši par profesionāļiem,» saka Aigars.

Uz jautājumu, cik daudz pats Aigars Loss mainījies no 24. februāra, viņš atzīst, ka ļoti. «Gan vērtībās, gan uztverē. Es vairāk novērtēju sev apkārtējos cilvēkus. Un tā vēlme palīdzēt ir izteikti stiprinājusies. Neskatoties uz šķēršļiem — finansiāliem un laika trūkumu — ir jāpaspēj gan palīdzēt, gan pabūt ar ģimeni,» teic brīvprātīgais.

«Es gribu par palīdzību Ukrainai runāt arvien vairāk, jo mēs attālināmies — pierodam vai notrulināmies, es pat nezinu, kā to pareizi noraksturot. Varbūt cilvēki noslēdzas, jo viņiem ir vienkārši bail.»

Aigara sociālo tīklu profilā var sekot līdzi viņa sajūtām, pārdomām un arī informācijai, kā top nākamie braucieni. Arī šobrīd tur redzams, cik finansējuma vēl nepieciešams biedrības «TEV» nākamajam braucienam, un viņš novērojis, ka ziedotāju aktivitāte ļoti samazinājusies.

«Ir jāsaņemas un jāziedo, cik vien ir iespējas! Bet es aicinu izvērtēt, kam ziedot, jo negodprātīgo stāstu paliek arvien vairāk,» noslēgumā uzsver Aigars Loss.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.