Patvērumu radušie ukraiņi vēlas būt noderīgi Talsiem un veiksmīgi iekārtojušies jaunās darba vietās

Patvērumu radušie ukraiņi vēlas būt noderīgi Talsiem un veiksmīgi iekārtojušies jaunās darba vietās

Laikā, kad mūsu valsti pāršalc bažas par lielo cenu kāpumu un sabiedrībā valda pelēks drūmums par to, kā dzīve ritēs tālāk, divas uzrunātās sievietes no Ukrainas uz pasauli, vērtībām un mieru skatās pavisam citādāk, jo mierīgas debesis un dzīvi tuvinieki ir pats dārgākais. Viss pārējais — pārvaramas grūtības.

Aļona Siļenko un Oļena Nahnibeda dzimto zemi pametušas, lai glābtu savas dzīvības. Un abās sievietēs vairāk par visu redz pateicīgas sirdis par to, ka ir uzņemtas mūsu pilsētā ar lielu labvēlību, kas liek justies pieņemtām, kaut emocijās valda sāpes un birst asaras par piedzīvoto, redzēto mājās, kur vienā dienā viss pārtapis par elli zemes virsū. Viss pelnītais, krātais, lolotais, sapņotais pēkšņi pārvērties atmiņu putekļos, kas iebērti mazā rokassomā ar pasi un telefonu.

Laika bumba ar degli, ja neuztver nopietni

Aļona, kura divus mēnešus strādā ziedu veikalā «Īriss», ir no sirds pateicīga par uzņemšanu kolektīvā un sarunā grib ļoti akcentēt, ka vajag pievērst uzmanību un nevajag ignorēt faktu, kad kāda tauta, kura dzīvo svešā zemē, nekaunīgi sāk pieprasīt savas tiesības tur, kur vajag būt pateicīgiem un pazemīgiem, cienot otras tautas valodu un kultūru. Tas ir kā bumba ar laika degli, kuru neapslāpējot, ambīcijas iet tikai plašumā. Ukrainā uz to netika reaģēts pietiekami nopietni, jo, piemēram, Luganskas un Doņeckas apgabals jau ilgstoši bijis tipiski krieviskas vides reģions. Tur spēcīgi valdījusi propaganda caur medijiem, kur tika kūdīts nacionālais jautājums, kas skāra valodu.

«Runājiet kaut franču valodā! Kur ir problēma? Nevienu taču tas netraucēja. Paši atrod problēmu, kur tās nemaz nav. Tagad gribas pajautāt, vai tie, kas atbalstīja propagandu, arī tagad ir par tiem, kas viņus iznīcināja? Es saku, nebaidoties un pilnīgi skaidri — tikko kādam svešajam paceļas kādi iebildumi pret valsti, dodiet viņam čemodānu un lai brauc uz mājām, citādāk tā sērga neapstāsies,»

pārdomās un pieredzē dalās ukrainiete Aļona.

No megapoles uz mazajiem Talsiem

Aļona Talsos ieradusies no Kijevas apkaimes pašā marta sākumā kopā ar meitu, bet vīrs palicis Ukrainā, tāpēc katru dienu notiek sazvanīšanās. Viņa teic, ka ierašanās no pilsētas — megapoles, kas ir kā visa mūsu valsts kopā, uz Talsiem, bijis diezgan neierasti, jo klusums, miers, nelielais cilvēku skaits mazliet šokējis. Jautāta, kā klājas mūsu pusē, viņa uzreiz atbild, ka ir ļoti labi.

«Raķetes nelido, ar automātiem nešauj. Kā šeit var nebūt labi? Protams, gribas mājās. Mājas ir mājas, savs ir savs. Sava saule, savi koki, savi ļaudis, savas sarunas… Jums šeit ir brīnišķīgi! Maza, klusa pilsētiņa. Ar jaukiem cilvēkiem. Mūs šeit uzreiz pieņēma. Visdrīzāk, šeit bijām vieni no pirmajiem,»

teic Aļona. Viņa pastāsta, ka cilvēki reaģē mierīgi uz to, ka, ienākot veikalā, pretī ir viņa — cilvēks, kurš runā krievu valodā un nesaprot latviešu valodu.

Par to informē arī Ukrainas karoga krāsas neliels paziņojums, ka ziedu veikalā strādā Aļona no Ukrainas, kura runā krievu valodā.

«Ar jauniešiem ir interesanti. Viņi ienāk veikalā un parāda ar rokām, smiekliem vai mīmiku, kad nemāk kaut ko pasacīt. Un vēl atvainojas, kaut man jau pēc būtības būtu jāatvainojas, ka nevaru saprast,»

smaida Aļona, kura latviešu valodu kursos vēl neapgūst, bet interesējas, vai nav iespēja to izdarīt internetā.

«Ir tā, ka manas ausis jau sāk pierast pie latviešu valodas un krievu. Savu valodu dzirdu tik maz. Meita tik man saka, lai runāju ukraiņu valodā, jo viņai tās pietrūkst. Kijivā es strādāju dzelzceļā, bet ziedi bija vairāk hobijs,»

atklāj Aļona, kurai neierasti šķitis tas, ka, piemēram, uz bērēm cilvēki iegādājas īstu, grieztu ziedu vainagus un pušķus, jo viņiem tādas tradīcijas neesot.

Grūtībām — cita nozīme

Par grūtībām mūsu pusē ukraiņu sirsnīgā sieviete pat negrib neko sacīt vai pieminēt, jo ir notikusi liela vērtību caurskatīšana un tas, kas licies grūti iepriekš, tagad liek pasmaidīt.

«Grūtības? Grūtības ir mājās, Ukrainā. Tas, kas ir mums šeit, nav grūtības. Mazi sarežģījumi. Zvanu katru dienu mammai un vīram, vai visi ir veseli. Man Kijivā ir ļoti daudz radinieku. Jautāju, vai māja vēl ir un vai nav iznīcināta. Arī Bučā, kur visu bombardēja, ir radinieki. Tur ir šausmas. Patiesībā Bučas dēļ arī aizbraucām.

Mēs sapratām, ka tas mums ir turpat blakus. Mums ir meita 23 gadu vecumā. Aizbraucu viņas dēļ. Šeit nav nekādu pagrabu, kara trokšņu, sirēnas, bēgšanas, slēpšanās, bada.

Tas, ko rāda televīzijā, tas ir viens. Bet dzīvē tur būt un redzēt — tas ir kaut kas cits. Tās šausmas nevar aprakstīt — visu bombardēto. Es lūdzu Dievu, lai tik mājas paliktu. Jo citādāk nebūtu, kur atgriezties.

Visu dzīvi strādājām, pelnījām, taisījām remontus, bet vienā dienā — viss velti. Tāpēc es tagad saku — tērējiet naudu, ieguldot sevī! Ceļojiet, ieguldiet savā personībā, labi ēdiet, pērciet skaistu apģērbu! Nevajag pirkt dārgus dīvānus un lampas, jo var atnākt nelaime,» asaras neslēpj Aļona, kura, par spīti grūtībām, izstaro mieru un sirsnību. Viņa grib, lai uz notiekošo līdzcilvēki paskatītos bez stereotipiem, sakot:

«Mēs neesam bomži. Mēs esam no citas valsts. Mums tur palika visa dzīve — mājas, darbi, mašīnas. Mūs bombardēja. Neatbraucām te peļņā un nedzīvojam te uz kāda rēķina. Tādas mazas nianses, bet būtiskas… Nekam nav lielākas vērtības par dzīvību. Mēs ar meitu ziemā bēgām, redzējām mammas ar bērniem lielā aukstumā un naktī, kad viens bērns raudāja, ka grib ēst, otrs — uz tualeti, bet mammai asaras acīs un tikai viena doma — palikt dzīviem.»

Vēlas būt noderīgi Talsiem

Oļena Nahnibeda, kura tikko kā uzsākusi darbu Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Talsu filiāles Ķirurģiskajā nodaļā, nenoklusē pateicības vārdus par iespēju strādāt, jo saprot, ka valodas barjera ir liels komunikācijas mīnuss, it sevišķi pilsētā, kur jaunākā paaudze krievu valodā nerunā vispār, jo mūsu pusē kultūrvide ir izteikti latviska. Viņa saprot, ka ir kolektīvā jaunpienācēja un tiks vērtēta pēc amata prasmēm, nevis pēc citiem kritērijiem.

«Es no Mariupoles ar vīru ierados 16. jūnijā, bet dēls ar sievu šeit bija ieradies jau 11. maijā. Dēls tagad gan dzīvo un strādās Rīgā. Viņš nepaspēja Ukrainā pabeigt aspirantūru. Es pati agrāk Ukrainā strādāju par galveno inženieri un arī par medmāsu. Bet mans vīrs strādāja par ceha priekšnieku, bet pēc aiziešanas pensijā visus gadus darbojies ar bērniem lidmašīnu modelēšanas un kuģu modelēšanas sportā. Kad mēs Talsos sākām meklēt darbu, sapratām, ka gribam būt noderīgi šai pilsētai ar to, ko protam,»

pastāsta Jeļena, kura 27. augustā sāks mācīties latviešu valodas kursos.

«Mani dokumenti ir pārbaudīti, un ar Veselības ministrijas doto atļauju drīkstu strādāt par medicīnas māsiņu visās Latvijas slimnīcās. Esmu reģistrā. Bet vīrs, sākot ar 1. septembri, sāks vadīt tehniskās mākslas pulciņu bērniem Talsu bērnu un jauniešu centrā. Viņam gan iesākumā palīdzēs komunikācijas ziņā, jo ir valodas barjera, taču viņš kopā ar mani apgūs latviešu valodu kursos. Mācīsimies, strādājam, dzīvojam, pielāgojamies un šeit priecājamies. Tikko atradām arī dzīvokli, ko īrēt, »

optimismu neslēpj Oļena, kura par grūtībām arī vairs nesauc neko, jo izgājuši no pašas pekles dziļumiem Mariupolē. Viņa, valdot asaras, atklāj, ka pats grūtākais, kad atbrauc uz vietu, kurā valda miers, ir spēja noticēt, ka var dzīvot un ka gribas dzīvot, jo apziņa, ka esi izdzīvojis, ir neaptverama.

Grūti noticēt, ka var būt atkal labi

«Ir smagas psiholoģiskas traumas pēc pārdzīvotā. Cilvēki, kuri ilgstoši bijuši kara apstākļos, nespēj aptvert, ka var būt miers un drošība. Tās ir traumas sekas. Viņi nevar aptvert, ka var būt labi un laipni cilvēki. Atbraucot uz Talsiem, pārsteidza ne tikai pilsētas skaistums, bet arī cilvēku atsaucība un siltums,»

sirsnībā un dziļā cieņā atzīst medicīnas māsiņa Ļena. Ļaudīm, kuri atbraukuši no kara skartās Ukrainas, vairāk par visu vajadzīga cilvēcība, tas, ka vienkārši pasveicina, parunā, un iecietība pret daudzajiem jautājumiem, jo visbiežāk atbraucējiem saprašanas nav nekādas, jo sveša vieta un vide, un arī šoks. Viss pārējais ir otršķirīgs.

«Vislielākā palīdzība ir tā, ka jūsu cilvēki atgriež dzīvē mūsu ļaudis. Tas savā ziņā ir kā rehabilitācijas kurss, un arī Ukrainas bēgļu centrs ne tikai palīdz, bet arī orientē, parādot, kas, kur un kad ir jādara. Kad atbrauc no kara apstākļiem, cilvēks ne vienmēr saprot, kas notiek. Paldies centra darbiniekiem par visu! Par to, ka viņi ir lēnprātīgi un pacietīgi. Arī bēgļi mēdz būt atšķirīgi. Ne visi ir ērti,»

Latvijā un Talsos gūtajos iespaidos dalās Jeļena, kura novērtē sirds siltumu, atsaucību un atvērtību talsenieku un atbalstošo iestāžu darbinieku vidū. «Tik pārsteidzošā attieksme liek man domāt, kā es varu palīdzēt un iesaistīties, palīdzot kādam vecākam vai grūtībās nonākušajiem Talsos. Pašvaldība, sociālais dienests — es varu teikt tikai to labāko,» teic ukrainiete Ļena.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.