Motociklu rūkoņa, benzīna smaka, putekļi pa gaisu un trase pilna ar dūcošiem močiem. Trasē dodas pieredzējušāki, kas ar saviem trikiem un lēcieniem brīžiem liek elpai aizrauties, un brauc pavisam mazi braucēji, ar maziem mocīšiem un kvadracikliem, zibenīgi šaujoties pa trasi, jau sākot no pāris gadu vecuma. Trase darbību uzsākusi nesen, apvienojoties Sabildes motobraucējiem, kā paši saka — sametoties kopā un darot. Tomēr par galveno trasē tiek uzskatīts Edgars Freimanis, motosporta entuziasts un cīņas sporta meistars.
Trasē pirmie nopietnie braucieni sākušies nesen, pēc lielajiem labiekārtošanas darbiem, tomēr trase jau Sabilē bijusi vairākus gadus, proti, daudz vienkāršākā konfigurācijā, bez kalniem un tramplīniem, līdz ar to braucēju bija krietni mazāk. Trasi gan veidojuši, galvenokārt domājot tieši par jaunāko paaudzi, lai bērniem un jauniešiem ir, kur trenēties. Motobraucējiem liekot galvas un rokas kopā, kā arī ar sponsoru palīdzību, tika izveidota interesantāka trase, kas pārsteidz ar dažādiem izaicinājumiem arī pieredzējušākus braucējus, tā ka darīt ir gan mazākiem, gan lielākiem braucējiem.
Edgars Freimanis ar motosportu nodarbojas jau 15 gadus, sākot tepat, Sabilē, kad vecāki pamanījuši dēla aizraušanos ar tehniku. Sākums bijis ar mazajiem močīšiem, vēlāk vecāki nopirkuši Edgaram pirmo krosa motociklu. Tajos laikos nav bijis viegli tikt pie nepieciešamās tehnikas, tādēļ, redzot dēla nopietno interesi, Edgara tēvs pats ar savām rokām daudz racis un palīdzējis veidot trasi, kur dēlam trenēties. Svarīgi — tepat, Sabilē, kur Edgars uzaudzis.
Brīvdienās uz trasi sabrauc no malu malām
Svētdienas pusdienlaikā trase ir pilna rosības, brauc gan lieli, gan mazi, un trase ir pilna. Pieripo arvien vairāk moču, un ierodas arvien vairāk cilvēku. Puiši pucē motociklus, sarunājas un brauc, meitenes rūpīgi vēro, kā puišiem iet trasē, pavada laiku savā starpā, dažreiz cepot gaļu, dažreiz vārot zupu — kā kuru reizi. Kas motobraucēju komūnu raksturo visspilgtāk? Tā esot mīlestība uz degvielas smaku, smej braucēji. Varot aiziet prom no motosporta uz gadu, diviem, bet tāpat — pietrūkstot degvielas smakas, tā ievilina atpakaļ motopasaulē, un tai nav iespējams pretoties. Šeit sabraukušie spēj par sevi pasmieties, darīt, mācīties un censties. Šeit nav jākautrējas prasīt padomu, kā labāk darīt. Visi ir ļoti atvērti, draudzīgi un labprāt palīdz gan ar padomu, gan citos veidos. Liekas, kā viena liela ģimene.
Edgara Freimaņa dzīvesbiedre Līga pastāsta, kāda ir dzīve blakus motobraucējam — tā ir ģimenes lieta, jo arī piecus gadus vecais dēliņš jau trīs gadus brauc ar moci. Līga teic — ja viens ģimenē slimo ar moču slimību, tad paķer līdzi arī citus. Protams, ir visādi brīži, ir arī bail, jo trasē var gadīties visādi, sākot no kritieniem, līdz agresīviem sāncenšiem, tomēr ir jābūt blakus, jaatbalsta un jābūt kopā ar savējiem. Līga pati gan ar motociklu nebrauc, šos priekus atstāj saviem puišiem. Arī citi braucēji stāsta par to, kā motopasaulē ir iekšā visa ģimene, arī sievas un mammas, pat ja nebrauc, tad lielākoties vienmēr ir blakus un atbalsta.
Jautājot par nākotnes plāniem, Edgars Freimanis atbild, ka ar moci brauks līdz kapa malai un arī tad vēl, iespējams, lidos pāri. Kā jau kārtīga aizraušanās motocikli ir daļa no Edgara un viņa ģimenes dzīves, īpaši, kad dēls jau aizrautīgi iet tēva pēdās.
Trasi plānots turpmāk kopt un attīstīt, lai jaunā paaudze varētu trenēties un attīstītu motosportu reģionā. Trase ir atvērta visiem, un tajā laipni ir gaidīts ikviens motosporta entuziasts, kas vēlas trenēties ar savu motociklu, protams, iepriekš piesakoties pie Edgara, kurš rūpējas par kārtību trasē.