Kurzemes saimnieces festivālam izcep 3611 sklandraušus
Pēc salīdzinoši vēsās un lietainās darba nedēļas sestdien uzspīdēja saule. Vismaz Dundagā. Droši vien par godu saulainajam rausim, kuru jau vairākus gadus ceļ godā tam veltītā festivālā. Ja iepriekšējos svētkos sklandrauši pazuda zibenīgā ātrumā un daļa apmeklētāju palika ar garu degunu, tad šogad organizatori ļoti centušies, lai festivāls savu nosaukumu attaisnotu un sklandraušu būtu vairāk nekā gana.
Vairākus tūkstošus sklandraušu izcepušas 15 saimnieces no Dundagas, Kuldīgas, Alsungas, Rojas, Saldus, Tiņģeres un citām vietām. Saldi, vēl saldāki un pat sāļi rauši dažādos izmēros. Saprotot, ka rauši šeit pieprasīti, tos uzdrošinājušies cept arī tie, kuri ikdienā tirgo pavisam citas lietas vai ar tirgošanos nodarbojas pirmo reizi. Piemēram, Zviedriņu ģimene no Valdgales pagasta «Bandeniekiem» līdz ar medus produkciju uz tirdziņu atveduši vairāk nekā simt sklandraušu. Viņus sastopam brīdī, kad palikusi pāri tikai viena kaste, un, kamēr gaidām Raimondu Zviedriņu uz interviju, esam liecinieki, ka burtiski dažu minūšu laikā tā tiek izpirkta tukša. Tieši tik mīlēti sklandrauši ir festivālā. Visapkārt bija redzami laimīgi cilvēki, kuri kāri tos turpat arī notiesāja.
«Mājās uztaisījām komandu, pirms dažām nedēļām mums bija ātrais izmēģinājuma cepiens, un tad nu vakar mājās visi cepām. Esmu saldummīlis, tāpēc, manuprāt, mums ir saldākie rauši visā Dundagas tirgū — cukurs nav žēlots,»
smaidot saka R. Zviedriņš. Jautāts, vai nu nav žēl, ka nav izcepts vairāk, viņš atzīst, ka fiziski nebija iespējams vairāk. «Ir jau forši, ka tev pietrūkst. Varbūt, ka cilvēki brauc uz mājām ar mazuma piegaršu, un viņiem jācep tālāk.»
Visgaršīgākie, protams, tie rauši,
kas pašu cepti. Interesi par meistarklasēm izrādīja daudzi. Brīdī, kad pievienojamies Dženetas Marinskas meistarklasei, sklandrauši jau tika ņemti ārā no krāsns. Varēja redzēt, cik nepacietīgi dalībnieki gaida, kad tie mazliet atdzisīs, lai uzreiz raušos iekostos. «Nezinātājam, protams, ir sarežģīti, bet, ja šeit ir virsvadība, tad rezultāts ir ļoti garšīgs,» tā atzīst Bruno, kurš stādās priekšā, ka esot no sklandraušu dzimtenes Kurzemes. Suņa darbs, kaķa ēdiens — tā par sklandraušiem sakot lībieši.
«Daudz darba jāiegulda, bet rezultātā maziņš ēdiens,»
skaidro Dž. Marinska. Suņa darbu — dārzeņu vārīšanu, mizošanu un sastrādāšanu masā — šoreiz Dženeta ar palīgiem gan paveikusi jau iepriekš. Dalībniekiem atlika gatavot mīklu, sajaukt masu, veidot pamatnītes, piepildīt un cept.
«Mēs ļoti centāmies
uzrunāt cepējus tuvākā un tālākā apkārtnē un pārliecināt, ka to sklandraušu ēst gribētāju ir daudz,» atzīst Dundagas kultūras pils direktore Baiba Dūda. «Sklandrausis pats jau ir tāds dekoratīvs elements tirgū, un ir tik jauki redzēt, ka tas ir cienīts un iecienīts mantojums, un ap to var būvēt brīnišķīgus svētkus. Pagājušā gada pasākumu ļoti izvērtējām, lai ar katru gadu tas būtu arvien veiksmīgāks. Tas ir liels un no sirds darīts komandas darbs.» Viņa atklāj, ka arī vairāki dundadznieki iesaistījuši savus radus un sklandraušus cepuši pus nakti. «Tas jau arī bija mūsu mērķis — ar šiem svētkiem ne tikai godināt sklandrausi, bet arī to popularizēt. Tas tiešām ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs, Kurzemei raksturīgs un nav plaši izplatīts visā Latvijā.» Ir sklandraušu nīdēji un tādi, kuriem ļoti garšo, un festivālā var redzēt, ka pēdējie ir vairākumā. Kā atzīst Baiba Dūda: «Pat tie, kuri ir sklandraušu nīdēji, manā pieredzē kļūst par to cienītājiem — viņiem tikai jāatrod īstā saimniece un recepte, kura garšo. Sklandrauši ir dažādi — ir viena recepte, bet rezultāts pārsteidzoši dažāds!»
