Janvāra beigās Talsu Kristīgajā sadraudzībā viesojās un ar savu liecību dalījās Ukrainas Bruņoto spēku kapelāns Oleksandrs Čokovs, kurš kara pirmajās dienās, pildot dienesta pienākumus Jūras kājniekos, Čūsku salā saņemts gūstā. 43 dienu garumā viņš piedzīvojis gan fizisku, gan emocionālu vardarbību, taču ticību pārciestais viņā neizdzēsa, tieši pretēji — šajā laikā viņš piedzīvojis īpašu Dieva tuvumu.
Oleksandra ceļš līdz kļūšanai par kapelānu aizsākās 1997. gadā, kad viņš pēc 13 gadu ilgas atrašanās narkotiku gūstā pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. «1997. gadā aizgāju pie sava drauga, un viņš man sāka stāstīt par Jēzu. Pagāja pāris dienas, atkal biju narkotisko vielu stāvoklī, un kaut kas mani aizveda pie mana drauga. Tagad zinu, ka tas bija Svētais Gars. Viņš attaisīja durvis un teica — iesim uz baznīcu! Aizgājām uz Vasarsvētku draudzi un nosēdos zāles aizmugurē. Kad draudze sāka dziedāt psalmus, pacēla rokas un sāka lūgt, man bira asaras. Sprediķa beigās mācītājs aicināja cilvēkus, kas pirmo reizi ir atnākuši, nožēlot grēkus. Gribēju iziet priekšā, bet nevarēju, mani burtiski kāds turēja — bija ļoti spēcīgs cīniņš. Paldies Dievam par ticīgiem cilvēkiem, kuri dzird Svētā Gara balsi! Stāvēju aizvērtām acīm un piepeši jutu — kāds mani saņem aiz rokas un izvelk zāles priekšā. Kad mācītājs lūdza grēku nožēlas lūgšanu, man tecēja sviedri, asaras, es svīdu, mani kratīja… Nesapratu, kas notiek, bet, kad draudze pateica «āmen», kad vecmāmiņas, kas, starp citu, ir ļoti liels drauds tumsas valstībai, izstiepa savas rokas, lūdza un svētīja, kaut kas ar mani notika. Alkohols, narkotikas un cigaretes tika neitralizēti, vienā mirklī viss tika paņemts prom! 1997. gada 7. decembris ir mana otrā dzimšanas diena,» dzīves nozīmīgāko pagrieziena punktu apraksta Oleksandrs. Par savu trešo dzimšanas dienu kapelāns sauc dienu, kad viņš tika atbrīvots no krievu armijas gūsta.
«Kapelānam jāspēj sarunāties ar visiem»
gada pavasarī, kad Krievija anektēja Krimu, Oleksandrs bija nelielas draudzes mācītājs — draudze palīdzēja karavīriem un bēgļiem ar pārtiku, apģērbu un sniedza atbalstu arī citos veidos. Kad viens no draudzes locekļiem nolēma iestāties armijā, Oleksandrs devās uz kara daļu viņu apraudzīt. «Tajā brīdī darbojos kā brīvprātīgais — kalpojām karavīriem, braucām uz vietām, kur notiek karadarbība, un vedām dažādas mantas. Kara daļas komandieris ieraudzīja mani un aicināja darbā. Aizbraucu mājās, pateicu sievai, nodevu draudzi un 2019. gadā sāku strādāt Jūras spēkos par štata kapelānu. Kapelāna kalpošana nav vienkārša — katram cilvēkam jāatrod sava pieeja. Armijā ir katoļi, pareizticīgie, protestanti, musulmaņi, un kapelānam jāspēj sarunāties ar visiem. Ir vajadzīga Dieva gudrība, lai vadītu cilvēkus pareizā virzienā, — pie Jēzus Kristus. Trīs gadus esot kara daļā, redzēju daudz — viena lieta ir apglabāt cilvēku vecumā, bet cita lieta — glabāt jaunus cilvēkus.»
Arestēti aizdomās par spiegošanu
Arī uz teritorijas ziņā nelielo, bet stratēģiski svarīgo Čūsku salu kapelāns devās ar mērķi pārvest mājās kritušos, taču vēlāk izrādījies, ka tur dienējošie ukraiņu karavīri un robežsargi ir nevis miruši, bet gan krituši okupantu gūstā. Solītā «zaļā koridora» vietā kuģa komanda arestēta aizdomās par spiegošanu.
«Piezvanīju savam draugam kapelānam, palūdzu, lai viņš atbrauc līdzi, piezvanīju vēl vienam draugam, brīvprātīgajam, arī viņš piekrita, uz kuģa satikām vēl vienu mācītāju — pareizticīgo… Devāmies Melnajā jūrā ar starptautisko glābšanas kuģi. Mums teica, ka braucam uz divām dienām, bet Krievija mūs kārtējo reizi apmānīja. Kad tur nokļuvām, krievu karavīri uzkāpa uz kuģa, lika mums un kuģa apkalpei mesties uz ceļiem, saņēma mūs gūstā un aizveda uz ieslodzījuma vietu.
Aicinātie, izredzētie un uzticīgie
Ja es teiktu, ka man nebija bail, ka es nešaubījos, es būtu melis. Nāca bailes, un radās daudz jautājumu — sāku lasīt Jauno Derību un, uz ceļiem nometies, lūdzu, lai Dievs dod Vārdu! Kad tu saņem atklāsmi, tā iespiežas dziļi tavā sirdī. Tādēļ es mīlu Bībeli! Ja jūs nelasāt Dieva Vārdu, tā ir kā garīga nāve, tas ir līdzīgi kā izvilkt zivi no ūdens un nolikt blakus ūdenim. Dievs uz mani runāja caur Atklāsmes grāmatas 17. nodaļas 14. pantu: «Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo viņš ir kungu kungs un ķēniņu ķēniņš, un viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar viņu.» Domāju par šo rakstu vietu un teicu Dievam — tu esi ķēniņu ķēniņš, tu vadi visus procesus, tas nav mūsu karš, bet mēs esam iesaistīti šai karā, ko tu gribi no mums? Un Dievs sāka runāt — aicinātie, izredzētie un uzticīgie… Lai kāda arī nebūtu situācija, Dievam ir plāns, Viņš tevi ir izredzējis un atdalījis. Cik gan svarīgi ir palikt uzticamam un aiziet līdz galam!»
Pirms gūstekņi ar kuģi aizvesti uz Sevostopoli, Oleksandrs lūdzis krievu oficierim atļauju piezvanīt uz mājām.
«Tā bija Dieva žēlastība, ka mums atļāva piezvanīt. Piezvanīju sievai un teicu — paklausies, neko nesaki, tikai paklausies un izdari visu tā, kā es tev saku — pasaki, ka visi uz salas ir dzīvi, piezvani uz darbu, pasaki, ka es esmu gūstā un mūs ved uz Krieviju, un pasaki baznīcai, lai par mums daudz lūdz. Draudze izveidoja lūgšanu ķēdi, par mums gavēja, lūdza, un Dievs turēja savu roku pār mums visas 43 dienas,»
atklāj Oleksandrs.
«Ēdām, dzērām un gulējām tualetē»
Sākumā gūstekņi ar krievu kuģi aizvesti uz Sevostopoli, bet vēlāk transportēti uz ieslodzījuma vietu Starijoskolas pilsētā Belgorodas apgabalā, kur bijuši vissmagākie apstākļi. «Izgājām cauri trīs nometnēm. Mēs ar brāli Leonīdu norunājām lūgt un pēc kārtas gavēt. Diena sākās ar lūgšanu, pēc tam sekoja slavēšana un pielūgsme — vakarā apkampāmies un pateicāmies Dievam, ka esam nodzīvojuši šo dienu. Kamera bija trīs reiz četri metri — ēdām, dzērām un gulējām tualetē.
Kad Dievs Leonīdam deva Vārdu, kamera tik spēcīgi piepildījās ar Dieva klātbūtni, ka tai varēja pieskarties. Dievs teica: «Es esmu jūsu Dievs, Es jūs izvedīšu no šejienes», un mums ar to pietika. Lūdzu, raudāju, un pateicāmies Dievam, ka Viņš jau ir mūs izvedis no gūsta. Aizvērām acis un teicām — Dievs, paldies tev! Atverot acis, redzējām cietuma sienas, bet turpinājām pateikties. Kad Dievs runā, pieķeries tam! Viņš ir uzticams!»
«Kaut ko tādu vēl nekad nebiju redzējis»
Gūstekņa gaitās Oleksandrs vairākkārt pārvietots uz dažādām soda izciešanas vietām Krievijas Federācijā. Pēc Sevostopoles viņš ar kara lidmašīnu pārvests uz kara gūstekņu nometni, kur nācies saskarties ar krievu zvērībām.
«Kaut ko tādu vēl nekad nebiju redzējis — mūs visus izveda laukuma vidū, nolika uz ceļiem un piekāva — ar kājām, ar mietiem, ar automātiem… Domāju — Dievs, kas notiek? Ārā bija mīnus 22 grādi — divas stundas mums neļāva celties. Kad piecēlos uz viena ceļgala, pieskrēja karavīrs un ļoti stipri iesita… Vienu reizi krievi atnāca un pateica — rīt jums būs jādzied Krievijas himna. Mēs stāvējām un lūdzām, bet pareizticīgo mācītājs pacēla rokas, sāka lūgt tēvreizi un mest krustus. Viņi to ieraudzīja, pēc tam paņēma viņu no mums un ielika karcerī, kur viņu sita un spīdzināja. Mūs turēja 43 dienas, bet viņu — 70 dienas,»
atklāj Oleksandrs.
Dieva Vārds sagrauj tumsu
Pēc kāda laika gūstekņi ievesti vēl dziļāk Krievijā, kur atkal sekojusi piekaušana. «Mums pat neļāva pieskarties zemei — tikko kāpām ārā no mašīnas, mūs uzreiz sāka sist. Mani aizveda uz vieninieku kameru, bet pēc dažām dienām visus mācītājus salika vienā kamerā. Reiz pastaigas laikā apsargs man tik spēcīgi iesita, ka nokritu un vairs nevarēju piecelties. Mani rupjiem vārdiem nolamāja, piecēla un aizveda uz kameru. Brālis Leonīds uzlika man roku, jutu karstumu pār savu mugurkaulu, un piepeši Dievs man teica — sludini viņiem! Tai brīdī manī notika cīņa, manī bija it kā divi cilvēki, viens teica — viņi ir slepkavas, viņus visus vajag nogalināt, bet otrs — mīli un sludini viņiem evaņģēliju. Dieva Vārdā ir ļoti liels spēks. Dieva Vārds sagrauj tumsu. Kad mēs sludinām, kad mēs lūdzam, Dievs izmaina situāciju. Teicu — labi, Dievs, es viņiem sludināšu! Kad mūs aicināja uz pratināšanu, viņi teica — tu esi mācītājs, jums taču jārunā taisnība! Teicu — jā, es esmu mācītājs un es runāju taisnību, es gribētu, lai jūs ticētu šai taisnībai, un es sāku sludināt par Jēzu Kristu. Mana sludināšana bija par tiesu, par debesīm un elli, par to, ka ikviens cilvēks stāvēs Dieva priekšā un par katru vārdu, par katru rīcību dos atbildi Viņam. Kad tev ir slikti, sāc lūgt par cilvēkiem, sāc sludināt, un Dievs tevi piepildīs!
Krusts, Jaunā Derība un laulības gredzens
Pēc 43 dienu ilga gūsta Oleksandrs 9. aprīlī atbrīvots gūstekņu apmaiņas ceļā. «Kad pienāca 9. aprīlis, atvērās durvis, un mums teica — ņemiet mantas, jūs ejat uz apmaiņu! Dokumentus man neatdeva, bet atguvu lietas, ko biju norādījis kā vērtīgas, — krustu, Jauno Derību un laulības gredzenu. Ukraina uzņēma mūs ļoti silti. Kad man deva iespēju piezvanīt uz mājām, sazinājos ar sievu un teicu: «Dārgā, es esmu Ukrainā!» Nezināju, kur tieši atrodos, tā bija nakts, bet zināju, ka esmu mājās…»
