«Ja mēs spētu paši uzņemties atbildību, spert soli un iesaistīties vienā vai otrā politiskā spēkā, politiskie lēmumi kļūtu daudz paredzamāki, saprotamāki un labāki,» uzskata RSU administrācijas un attīstības prorektors Toms Baumanis. Par demokrātijas vienīgo un galveno prasību viņš sauc dalību vēlēšanās, aicinot izvērtēt paveikto un aktīvi paust viedokli.
— Kā jūs pēdējos gados raksturotu vēlētāju aktivitāti? Kādi faktori to ietekmē?
— Primāri tā ir neapmierinātība ar esošo situāciju un vēlme atbalstīt kādu konkrētu politisku vērtību vai uzstādījumu. Šo divu faktoru kombinācija ir rezultāts. Diemžēl tas ir aizvien fragmentētāks, kas nozīmē, ka cilvēki cenšas meklēt kaut ko jaunu. Vai jaunais viņiem kaut ko jaunu atnes? Drīzāk jāsaka, ka nē.
— Kāpēc aizvien vairāk cilvēku izvēlas vēlēšanās nepiedalīties?
— Nepiedalīties vēlēšanās droši vien būtu vismuļķīgākais, ko darīt, jo tas faktiski nozīmē atteikties no iespējas pašam pieņemt lēmumu, uzņemties atbildību un skaidri pateikt, kāpēc tu to esi darījis. Sēdēt mājās nozīmē atdot lemšanas tiesības citiem un palikt neapmierinātībā un nekonstruktīvā nostājā. Demokrātijas vienīgā un galvenā prasība ir piedalīties vēlēšanās.
— Kā jūs raksturotu cilvēku paradumus, pieņemot lēmumus, — šajā gadījumā vēlēšanu sakarā?
— Latvijā ir tāda vēlēšanu sistēma, ka parlamentā tiek ievēlētas daudzas vai vairākas partijas, līdz ar to politikas iznākums ir kompromiss. Tas droši vien ne vienmēr ir tāds, kas katram indivīdam varētu patikt vai būtu apmierinošs, bet ar šo kompromisu ir jāsamierinās. Reizē tas neliedz aizstāvēt politiskus ideālus vai vērtības. Ir jālasa, kas ir rakstīts programmā, un tas arī jāmēģina no solītājiem prasīt. Protams, ir ļoti daudz solījumu visu ko izmaksāt, izsniegt… Objektīvi jāsaprot, ka valsts budžets ir tik liels, cik tas ir, skolotāju algas ir akūtas, aizsardzība ir akūta… Jāvērtē racionāli. Vairāksolītāji iepriekšējā Saeimā parādīja, ka neko izdarīt viņi nevar.
Man ir tāds iespaids, ka programmas līdz galam neviens nelasa, bet, ja politiskais spēks ir bijis jau vairākās Saeimās, vairākas reizes vismaz vienu un to pašu vai kaut ko līdzīgu tas ir teicis un kaut ko arī izdarījis. Ir cilvēki, kas izceļas ar izdarītajiem darbiem, un ir cilvēki, kas tikai sola. Vistrakākais ir tas, ka partiju vēlēšanu sarakstos ļoti daudz cilvēku ir bez izglītības un jebkādas pieredzes. Jautājums — ko tieši cilvēks bez izglītības varētu tādu dot latviešu tautai, kādus lēmumus viņš būtu spējīgs pieņemt, ja viņš nav spējis pabeigt vidusskolu, nerunājot par augstskolu? Būtu grūti aizliegt viņiem izvirzīt savu kandidatūru, piedalīties politikas procesā un tikt ievēlētiem, bet vai tad jābalso par tādu, kas nav beidzis skolu? Ko šis cilvēks varētu mums dot? Bijusī Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzreiz pateica — pirmais, ko vajag izdarīt, izsvītrot ārā pilnīgi visus, kuriem nav nekādas izglītības. Šie cilvēki zināšanu un pieredzes trūkuma dēļ agri vai vēlu nonāks citu politiķu rokās un kā lelles tiks raustīti, līdz ar to cerēt, ka tiks pieņemti labāki lēmumi, ir vēl grūtāk.
— Pēc kādiem kritērijiem, jūsuprāt, cilvēki visbiežāk izvērtē paveikto?
— Lielākā problēma, manuprāt, Latvijā ir tā, ka ļoti maz cilvēku iesaistās politikā. Austrijā 30 procenti no tautas pieder vienai vai otrai politiskajai partijai. Viņi stāv par konservatīvām, liberālām, kreisām vai labējām vērtībām. Ja mēs spētu paši uzņemties atbildību, spert soli un iesaistīties vienā vai otrā politiskā spēkā, politiskie lēmumi kļūtu daudz paredzamāki, saprotamāki un labāki. Līdz ar to sēdēšana mājās un attālināšanās no politikas ir rezultāts. Jo vairāk mēs sēdēsim mājās, jo mazāka garantija, ka kaut kas uzlabosies.
— Cik liela nozīme, izvēloties, par ko balsot, ir apkārtējo domām?
— Varu minēt savu ģimenes piemēru — mēs apspriežamies par politiskām partijām, politiskām norisēm un notikumiem, bet neietekmējam cits citu. Nav tā, ka mēs balsotu visi par vienu partiju. Es ieteiktu aprunāties ar cilvēkiem, kurus jūs uzskatāt par gudriem, kurus jūs respektējam un kuru viedokli jūs cienāt. Tas palīdzēs nonākt pie precīzāka vērtējuma un lēmuma. Var jau arī viens pats izdomāt, bet apspriešanās gaitā ir iespējams iegūt labāku rezultātu.
— Ko šogad priekšvēlēšanu periodā esat novērojis?
— Mani ir pozitīvi pārsteigusi vienas politiskās partijas atdzimšana. Iepriekšējās Saeimas mazākā koalīcijas partija šobrīd ir kļuvusi par līderi vēlēšanās. Esmu manījis, kā frakcijās un gabalos sabrūk kreisi, promaskaviski orientēts spēks un cik grūti viņiem ir savākties, kas nozīmē, ka nacionālām vai etnisko līniju ievilktām politiskām idejām nav nākotnes. Mani pārsteidz tas, ka ir atsevišķi politiskie spēki, kuru sarakstu līderi nav partijas biedri. Ko tas nozīmē? Ja manu partiju ievēlēs, tad es iestāšos un būšu deputāts, ministrs vai premjerministrs, bet, ja neievēlēs, es varētu arī nestāties, jo esmu tikai saraksta dalībnieks. Tā būtībā ir vēlētāju mānīšana. Vācijā tāda lieta nav iedomājama, Vācijā vai Lielbritānijā partijas vadītājs ir premjerministrs, un tas ir skaidrs ikvienam.
— Partiju skaits un sadrumstalotība gadu no gada palielinās. Kāpēc, jūsuprāt, izveidojusies šāda situācija?
— Partijām vajadzētu vairāk būt bāzētām uz konkrētu vērtību aizstāvēšanu. Cilvēks, kas iesaistās partijā, iesaistās, zinot, ka šeit būs konkrētas vērtības un nemainīgs virziens. Ja partija negrupējas uz vērtībām, nevar saprast, kas ir šīs vienošanās iemesls. Ir svarīgi skaidri pateikt — mana orientācija, mans pamatvirziens ir konservatīvisms, nacionālā ideja, ģimene, darbavietas, sociālais taisnīgums, sociālie pabalsti, etniska grupa, dzimumu līdztiesība, zaļā domāšana, dabas saglabāšana… Ja šādu skaidru viedokli ieņem, cilvēkiem ir vieglāk orientēties. Jo vairāk sastāvdaļu tajā visā, jo cilvēkiem grūtāk. Katrs mēģina sev kaut ko pierakstīt — grupiņu un partiju rodas aizvien vairāk, lai gan tās ir visnotaļ līdzīgas. Ja tās būtu orientētas uz labo praksi politikā vai pārvaldībā, tām vajadzētu apvienoties.
— Kā jūs skaidrotu paradumu atstāt izvēli uz pēdējo brīdi?
— Tie, kuri izdara izvēli ļoti ātri, ir pārliecināti par konkrēto politisko spēku, par viņu politiski idejiskajām nostādnēm, viņiem simpatizē politiķi, ļoti patīk viņu lēmumi vai viss šķiet saprotams. Tie ir lojālie, pārliecinātie vēlētāji. Domāju, ka izvēles izdarīšana pēdējā mirklī arī nav nekas slikts, var taču gatavināt savu lēmumu līdz pēdējam mirklim, pārdomāt, izsvērt, meklēt plusus un mīnusus. Galvenais, lai šis lēmums nebūtu spontāns un, aizejot uz vēlēšanu kabīni, izvēle būtu skaidra.
— Cik lielā mērā vēlēšanu rezultātus, jūsuprāt, ietekmēs pandēmija, iebrukums Ukrainā?
— Domāju, ka cilvēki pandēmiju ir aizmirsuši, — pandēmija ir pārvērtusies par gripai līdzīgas slimības uzliesmojumu. Es personīgi neparedzu tādus aizliegumus, kādi ir bijuši, līdz ar to domāju, ka šis jautājums nav aktuāls. Kas ir aktuāls, tie ir energoresursu izdevumi katrā mājsaimniecībā, kas mums visiem ir ļoti sāpīgi. Nākamais ir kara beigšanās vai ierobežošana. Atceramies, ka mēs dzīvojam savā valstī, mums ir savas robežas, sava armija un mēs paši varam noteikt savu likteni. Šodien redzam, kā iet Ukrainas tautai… Pilnīgi iespējams, ka tāds liktenis Kremlī bija paredzēts arī mums.
— Ko jūs vēlēšanu sakarā šogad sauktu par lielākajiem izaicinājumiem?
— Domāju, ka lielākais izaicinājums ir sastādīt stabilu valdību. Varam nebūt apmierināti ar esošās valdības lēmumiem, bet tas, ka šī valdība ir bijusi stabila visu vēlēšanu periodu, ir ļoti liels sasniegums, it īpaši situācijā, kad esam apdraudēti no ārējā ienaidnieka, no Krievijas. Galvenais, lai politiķi spētu vienoties, izveidotu stabilu valdību, kas ir pie varas visu laika periodu, un nesadara nesaprotamas lietas. Tādā veidā mēs ar mazāk riskiem tiktu ārā no kara draudiem, efektīvāk varētu risināt enerģijas izmaksu kāpuma jautājumus un citus jautājumus, vai tie būtu reģionālā transporta vai skolotāju pieejamības un skolu jautājums. Vajadzīga stabilitāte. Vislabākā ziņa ir tā, ka šī būs mūsu pašu, Latvijas iedzīvotāju, ievēlēta, nevis no ārpuses uzlikta valdība mūsu tautai. To ikdienas grūtībās nevajadzētu aizmirst.
#SIF_MAF2022